1.lekcija

Labdien.

Kultūra ir liels un sarežģīts jēdziens, kuru var lietot daudz un dažādās nozīmēs. Es nepieskaršos visām šīs sarežģītās parādības nozīmēm. Pieskarsimies tikai vienai no tām – tai, kura saistīta ar kultūru cilvēkā. Aizdomāsimies – vai kultūra vispār ir vajadzīga? Kādā veidā tā attiecas uz mums – cilvēkiem? Kā tā attiecas uz to vienīgo realitāti, kas pēc būtības vienīgā mums ir svarīga? Tāpēc nāksies pakavēties pie dažiem sīkākiem jautājumiem.

Vispirms gribu vērst jūsu uzmanību uz to, ka vārdu “kultūra”, kā arī pašu jēdzienu, mēs nelietosim zinātniski tehniskā progresa nozīmē. Zinātniski tehniskais progress ir tikai noteikta kultūras sastāvdaļa, lai arī ļoti daudzos kontekstos šos vārdus lieto kā līdzvērtīgus, kā sinonīmus. Tam ir zināms pamats, jo pats vārds - kultūra, kurš cēlies no latīņu valodas, sākotnēji apzīmēja – “apstrādātu lauku”, t.i. to, kas radīts ar cilvēka rokām.

Tiešām, kultūra, zināmā mērā, ir pretstats dabai. Daba ir tas kas cilvēkam dots, bet kultūra ir arī tas, ko cilvēks radījis. Tikai ne viss, ko cilvēks radījis ir kultūra. Cilvēks kultūru rada un viņš to arī iznīcina. Kultūra ( tādā nozīmē, kādā mēs turpmāk lietosim šo jēdzienu) ir īpatnēja, savdabīga cilvēku sabiedrības ekoloģija. Tā ir tā atmosfēra, ko cilvēce rada ap sevi, lai varētu turpināt eksistenci, lai varētu izdzīvot. Šajā ziņā kultūra ir garīgs jēdziens; jēdziens, kas saistīts ar idejām, priekšstatiem, emocijām nevis lietām, aparātiem un mašīnām. Protams, tās ir viena jautājuma divas daļas, tomēr šīs daļas nav mehāniski saistītas. Cilvēces vēsturē mēs vērojam, kā zinātne un kultūra draudzīgi attīstās, kā zinātnes progress izraisa tehnisko, kuram savukārt seko progress kultūrā. Bet mēs varam vērot arī to, kā ātra zinātnes attīstība, īpaši tehnikas, izsauc kultūras regresu, kritienu atpakaļ. Mēs paši esam tā liecinieki divdesmitajā gadsimtā.

Divdesmitais gadsimts tuvojas beigām. Mūsu acu priekšā, jo galu galā divdesmitais gadsimts ir mums tepat blakus, ir notikusi milzīga, neiedomājama zinātniskā revolūcija. Visās zinātnēs, dziļākajā būtībā, ir notikusi pamatjēdzienu nomaiņa. Ir notikusi arī milzīga tehniskā revolūcija. Bet reizē ar to, divdesmitajā gadsimtā mēs esam kļuvuši par lieciniekiem atbaidošiem kultūras kritieniem, tādai lejupslīdei, kādu iepriekšējie gadsimti nav redzējuši. Tomēr mūsu divdesmitais gadsimts šajā ziņā nav vienīgais, arī agrākie laikmeti pazina periodus, kad zinātniski tehniskā progresa sprādzienu pavadīja regress kultūrā. Kaut 16. gadsimts un 17.gs sākums Eiropā – ārkārtēja zinātnes attīstība, ātra tehnikas attīstība, progress mākslās. Renesanse ir Leonardo da Vinči un Šekspīra laikmets, bet tas ir arī laikmets, kad visā Eiropā dega sārti, kuros sadega nelaimīgās, burvestībās apvainotās sievietes. Tas nebija viens vai divi procesi. Šajos sārtos aizgāja bojā tūkstošiem cilvēku. Vācijas debesis bija nokvēpušas, dažās apdzīvotajās vietās izzuda sievietes, jo tieši sievietes kļuva par galvenajām kandidātēm uz raganas lomu. Tas norisinājās vienlaicīgi ar literatūras šedevru, visizsmalcinātāko filozofisko sacerējumu rašanos. Piemēram, brīnišķīgais franču filozofs humānists Žans Bodēns rakstīja ārkārtīgi nozīmīgus filosofiskus traktātus un… traktātus pret raganām, kuros runāja par to, ka tas, kurš aizstāv raganu, pats ir burvis un ka advokātus jādedzina tāpat kā apsūdzētos.

Tā kā nevajag apsūdzēt tikai 20. gadsimtu, ir līdzīgi piemēri arī pagātnē. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka kultūras progresam no vienas puses un zinātniski tehniskajam progresam no otras puses ir daudz kopīgā, bet ir arī zināmas atšķirības. Mēs runāsim tieši par kultūras garīgo pusi. Mūsdienās tas ir īpaši svarīgi, jo tehnika mūs dara bažīgus, pat izraisa šausmas un paniku. No vienas puses tas ir pamatoti, lai arī vēsture jau vairakkārt to ir pieredzējusi. Vienlaicīgi mēs dzirdam reizēm uzspēlētas, reizēm patiesas, atslīpētas balsis, kuras apsūdz un nostāda kultūru uz tāda kā atpakaļrāpuļu arhaiskā dzīvesstila ceļa. Tas notiek tāpēc, ka tehnika un kultūra netiek skatītas šķirti, netiek atdalīti materiālie sasniegumi no garīgā progresa. […] Un tā kā mēs runāsim par kultūru kā par garīgu parādību, kā par to garīgo, tikumisko vidi, kura veido cilvēci, mums būtisks kļūs aspekts, kuru turpmāk arī apskatīsim – kultūras un inteliģentuma attiecības.

Te man gribētos vērst jūsu uzmanību uz to, ka es lietoju nevis vārdu inteliģence, bet inteliģentums. Tas nav nejauši. Mēģināsim izveidot dažus vārdu savienojumus ar vārdu “inteliģence”. Mēs varam teikt “lauku inteliģence”, “pilsētas inteliģence”, “tehniskā inteliģence” – tie būs pareizi izteicieni. Bet mēs nevaram teikt “tehniskais inteliģentums”, “pilsētas inteliģentums” vai “lauku inteliģentums”. Laikam jau šiem vārdiem ir dažāds saturs, lai arī uztveram tos kā viena jēdziena variantus. To ir svarīgi ņemt vērā, jo mēs runāsim tieši par inteliģentumu, nevis inteliģenci.

Starp citu, pat jaunākās vārdnīcas šo atšķirību nesaskata: ”INTELIĢENCE –sociālā grupa, kas sastāv no cilvēkiem, kuriem piemīt izglītība un speciālas zināšanas zinātnes, tehnikas, kultūras jomās, un kuri profesionāli nodarbojas ar garīgo darbu.” Otrā nozīme – apkopojošā: ”cilvēki, kuri pieder pie ši sabiedrības slāņa” – inteliģences.

Vārds “inteliģentums tiek uztverts kā atvasinājums no šiem diviem skaidrojumiem. Mēs jau redzējām, ka gluži atvasinājums tas nav un ka atšķirība ir ļoti liela. Kad saka “inteliģence”, tad domā kādu zināmu profesionālu, sociālu grupu. Varētu teikt, ka vārdu lieto neprecīzi, nepareizi. Sakot “tehniskā inteliģence”tiek domāti cilvēki ar attiecīgu izglītību, kuri veic zināmu garīgu darbu, kā jau teikts – tehnisku. Turpretī inteliģentums ir psiholoģiska īpašība, kura var piemist ikvienam, jebkurai sabiedrības grupai piederošam cilvēkam. Mēģināsim noteikt, kādos gadījumos veidojas šī psiholoģiskā pazīme.

Man ir gadījies tikties ar fiziskā darba strādniekiem, zemniekiem – izteikti inteliģentiem cilvēkiem. No savas bērnības atceros tāda tipa cilvēkus kā vecais Pēterburgas strādnieks. Tas bija ļoti inteliģents cilvēks, daudzkārt inteliģentāks nekā mūsdienu “inteliģenti”, ar kuriem man nākas saskarties. Es to nesaku tāpēc, lai kādam kaut ko pārmestu, es tikai gribu uzsvērt, ka lieta nav ne profesijā, ne diplomā. Tie ir citi jēdzieni. Lai ar tiem nodarbojas sociologi vai vēl kāds… Mēs šobrīd runājam par kultūras psiholoģiju un par noteiktu psiholoģisku, tikumisku tipu, kuram piemīt īpašība, kuru mēs sauksim “inteliģentums”.

Ja mums pavaicātu, kas tas ir inteliģentums? Mēs, droši vien teiktu, ka tā ir pieklājība, smalka dvēsele, spēja ciest ne tikai no fiziskām sāpēm. Lūk, piemēram, Gogolis runāja par cilvēkiem, kuri redz to, “ko neredz vienaldzīgās acis” un kuri cieš ne tikai no fiziska sitiena. Tātad, visticamāk, var teikt: tas ir tad, kad cilvēks jūt, ka viņam ir dvēsele. Dvēsele -, šķiet, nemateriāls jēdziens. Savulaik mēs no tās “bēgām”, kā jau no ideālisma. Bet kad cilvēkam sāk sāpēt dvēsele, tad viņš pamana, ka viņam tā tomēr ir. Tik un tā tie visi ir tādi nekonkrēti, miglaini vārdi. Šajā gadījumā rīkosimies kā vienmēr, kad sastopamies ar grūti definējamu jēdzienu. Pamēģināsim noteikt, kas gan šim jēdzienam pretnostatās.

Gadās, ka mums ir ļoti grūti noteikt, kas tas tāds ir, teiksim, labais. Toties mēs pilnīgi skaidri zinām, kas ir ļaunais. Tad arī varam izveidot kaut kādu priekšstatu par to, kas ir labais. Kas gan pretstatās inteliģentumam? Atkārtoju vēlreiz, ka runa nav ne par profesionālu, ne sociālu piederību, bet par psiholoģisku īpašību, kura piemīt cilvēkiem vispār. Tieši tāpat kā kultūra nebūt nav kādas atsevišķas profesijas vai darbības sfēras monopols. Kultūra arī ir sava veida psiholoģiska piederība tai gara enerģijai, kas aptver mūs visus. Domāju, ka jēdziens, kas pretnostatās inteliģentumam ir derdzīgums. Ne īpaši patīkams vārds, izrunāt to ir nepatīkami, bet reizēm nākas runāt arī par nepatīkamo. Mums visiem nākas saskarties ar rupjību, huligānismu, ar neprasmi uzvesties, citu cilvēku apvainošanu, dažādām īpašībām, kuras mēs, kopumā varam izteikt ar vārdu “derdzība”. Tā ir ārējā izpausme. Padomāsim, kas psiholoģiski slēpjas aiz šī vārda. Mēģināšu lietot citātu.

1830. gadā talantīgais rakstnieks Pavlovs izdeva grāmatu ar nosaukumu “Trīs stāsti”. 1836. Gadā Puškins recenzēja šo grāmatu un novērtēja ļoti augstu. Puškinu īpaši ieinteresēja pavisam jauns šajā stāstā atspoguļots cilvēka tips un recenzijā viņš ievietoja citātu: “Ticiet, ka neuzdrīkstēties apsēsties, nezināt, kur un kā apsēsties ir vismokošākās sajūtas! Toties tagad es tābrīža mokas izgāžu uz pirmo, kas pagadās. Jūs spējat saprast baudu, kad esat atbildējis rupji uz laipnu vārdu; knapi pamājat ar galvu, kad jūsu priekšā goddevīgi paceļ cepuri, un izplāties uz krēsliem klīrīga kundziņa, cienīga naudasmaisa priekšā?” Puškins šo psiholoģisko tipu nosauca par idealizēto verdziskumu. Tik tiešām, ja runājam par derdziskuma psiholoģisko pamatu, tad tā ir verga psiholoģija. Tā ir “idealizētā verdziskuma” psiholoģija. Citur Puškins saka, ka Pavlovs savam varonim ir dāvājis sulaiņa dabu.

Ko nozīmē verdziskums un sulaiņa daba? Pirmkārt, pats par sevi saprotams, ne Puškins, ne mēs lietojot šo vārdu, nedomājam profesiju vai sociālo stāvokli, īpaši ņemot vērā, ka galvenais varonis ir sasniedzis sociālās virsotnes. Kas slēpjas aiz šī citāta? Tā ir pazemota cilvēka psiholoģija, kurš tieši tāpēc neciena pats sevi un tiecas kompensēt savu iekšējo personīgo necieņu, pazemojot citus cilvēkus. Šo verdziskumu, kalpa garu mēs sastopam tādu cilvēku apziņā, kuri sociāli nekad nav bijuši verga statusā.

Dzīvoja reiz brāļi Muravjovi: viens no viņiem aizgāja katorgā, otrs – izsūtījumā, bet trešais brālis, kurš bija ļoti talantīgs matemātiķis (jau zēna gados ievērojams matemātiķis) un arī saistīts ar dekabristu kustību, vēlāk kļuva par ģenerāli un nežēlīgu poļu tautas sacelšanās apspiedēju. Kad viņam pavaicāja, vai viņš nav no tiem pašiem Muravjoviem, tad atbilde skanēja tā: “Es neesmu no tiem Muravjoviem, kurus kar, bet no tiem, kas kar.”Tā ir Gogoļa “Revidenta” pilsētas galvas Skvozņika – Dmuhanovskija cienīga atbilde. Tieši tā arī ir tā visdziļākā sevis necienīšana! Par to savā laikā Puškins rakstīja Čaadajevam nepiekrītot viņa Krievijas vēstures vērtējumam: “Patiešām, jāpiekrīt, ka mūsu sabiedriskā dzīve ir skumja lieta. <…> Šī ciniskā attieksme pret cilvēka cieņu un domām – tik tiešām var iedzīt izmisumā.”

Tātad pamatā ir pazemota cilvēka psiholoģija. Pazemojums apvienojumā ar noteiktām personības īpašībām, kā redzēsim vēlāk, galvenokārt ar atkrišanu no kultūras tradīcijas, noved pie tā, ka vēlme pazemot citus, papildinās ar vēlmi iznīcināt. Lūk komplekss, kuru mēs bieži novērojam – bezjēdzīga graušana.

Pavisam nesen Tartu Doma kalnā atklāja pieminekli Karlam Ernestam fon Bēram. Čiekuriņi, kas rotāja nožogojumu tika nokrāsoti ar zeltītu krāsu, nevis apzeltīti, bet nokrāsoti ar visparastāko “zelta” krāsu. Nepagāja ne divas nedēļas, kā tie tika nolauzti. Nolauzt čuguna čiekuru – tur taču nepieciešams spēks! Kādam niezēja rokas iznīcināt.

Tas ir savā dziļākajā būtībā pazemots cilvēks, kurš dzīvo pelēku, garlaicīgu dzīvi. M. Gorkijs vairakkārt uzsvēra, ka huligānisma sakne slēpjas garlaicībā, bet garlaicību stimulē neapdāvinātība. Neapdāvinātība apvienojumā ar sociālo atstumtību un pazemojumu rada “graustu kompleksu”- iznīcinošu kompleksu, kurš uz āru izpaužas kā derdzība.

Ir vēl viens psiholoģisks komplekss. Es to nosauktu par “okupanta kompleksu”. Reiz 1943. gadā man gadījās saruna ar vācu gūstekni. Mēs tupējām zemnīcā, stipras vācu artilērijas uguns laikā, tā varēja nogalināt viņu tāpat kā mani, tāpat kā mūs visus, tāpēc sarunājāmies gandrīz vai kā biedri. Mēs viņu saķērām ciemā, kur sieviete, kuras mājā apmetās vācieši, stāstīja kā viņi pret galdu pie kura zemnieki ēda esot slaktējuši utis, kā nekautrējušies sievietes klātbūtnē staigāt kaili. Es sarunājos ar šo cilvēku un uzzināju, ka viņš ir skolotājs, gandrīz vai mana loka cilvēks. Mēs viegli atradām kopīgu valodu. Un es viņam jautāju: “Kā gan jūs kaut ko tādu varējāt darīt? Vai tiešām jūs savās mājās tā darāt?” Un viņš atbildēja – vārds vārdā neatceros, bet doma bija tāda: “Nu, mājās… tā ir pavisam cita lieta.”

Itin pelēcīgs cilvēks, viņš piedzīvo daudz pazemojuma gan mājās, gan armijā, kamēr tiek pie jefreitora pakāpes (arī par to viņš stāstīja) un kā okupants nonāk svešā zemē, kur kļūst par kungu. Viņam trūkst nepieciešamās kultūras, lai tiktu galā ar savu jauno stāvokli, un viņš to izpauž tā, ka izdzēš savu iepriekšējo kultūru – viņš to atstāj mājās. Lieku galvu ķīlā, ka atvaļinājumā ierodoties mājās, viņš atkal kļūs par kulturālu cilvēku. Bet tas, ka viņš svešā zemē ir okupants, acumirklī viņu atbrīvo no kultūras. No otras puses – viņš nonāk citas kultūras atmosfērā, bet to zināt viņš arī negrib. Savējo izsvītrojis, svešo nesaņēmis, viņš ir kļuvis brīvs no kultūras un jūtas apmierināts.`

Kultūra ir ļoti laba lieta – protams, bet tā mūs visus arī ierobežo: nedari šo, nedari to, tā darīt ir kauns. Ar ko gan sākas kultūra? Vēsturiski ar aizliegumiem. Sabiedrība rada likumu un pirmais likums ir – nedrīkst precēties ar māsu un māti. Fiziski varētu, bet kultūra aizliedz. Nedrīkst, teiksim, kaut ko ēst, pieņemsim, ka Bībele aizliedz ēst trušus. Dažās zemēs ir pieņemts ēst puvušas olas, citās atkal aizliegts ēst puvušas olas, bet vienalga kaut ko ir aizliegts ēst. Redziet kāda dīvaina lieta: pašas vajadzīgākās, nepieciešamākās, dabiskākās lietas – ēdiens un sekss, bet tās tiek apliktas ar aizliegumiem. Ar to arī sākas kultūra. Protams, jo tālāk, jo kultūra prasa arvien lielāku atteikšanos, arvien vairāk ierobežojumus, kultūra veido cildenākas jūtas un vienkārši cilvēku pārvērš inteliģentā cilvēkā. Tieši tāpēc zināmiem cilvēkiem, īpaši cilvēkiem ar zemu kultūras līmeni, kurus nomāc viņu dzīves pelēcība, sociālais pazemojums, gribas to visu nomest nost. Tad arī piedzimst tas, kas radās 20. gadsimtā – brīvība tiek saprasta kā visu cilvēcisko ierobežojumu atmešana. Tā arī ir derdzība.

Tagad mēs pilnīgi skaidri esam sapratuši, ka brīvība nav tikai ārējo aizliegumu neesamība. Ārējo aizliegumu neesamību jākompensē ar aizliegumiem no iekšējās kultūras: es varu samelot, bet es nemelošu, es varu kādu apvainot (esmu stiprāks, jo man ir ierocis), bet es to nedarīšu. Tieši tā tas notiek. Okupanta komplekss – arī ir viens no derdzības avotiem. Starp citu, tur arī slēpjas tas, ka 19. – 20. gadsimtā mēs redzam globālas derdzības uzplaukumu. Kāpēc?

19. gadsimts tik mīļš, kulturāls, it visā, mums tas liekas idillisks. Vēl nav pasaules karu, visi kari notiek vairāk vai mazāk sētas līmenī: franču – prūšu, piemēram, vai Sevastopoles karš. Asinis, protams, līst, bet cilvēki vēl arvien neskatās uz civilizācijas bojāeju kā uz realitāti. Čapekam lugā “Māte” mātes acu priekšā nostājas viņas mirusī ģimene: vectēvs karu neatceras, tēvs tika nogalināts koloniālajos karos, bet bērni iet bojā pilsoņu karā. Te mēs redzam ļoti zīmīgu lietu. 19. gadsimts ir militārisma un koloniālisma laikmets. Sāka veidoties milzīgas armijas, kas arī noveda pie pasaules kara. Militārisms un koloniālisms ietekmēja sabiedrisko domu, it īpaši, tas izpaudās 20. gadsimta sākumā. Šis okupanta komplekss, kurš agrāk skaitījās norma kolonijās jau 19. gadsimtā, bet īpaši 20. gadsimtā tika pārnests uz metropoli. Tā ir mācība mums visiem, visām tautām. Mēs domājam, ka militarizācija ir vērsta pret kādu. Nē. Tā ir vērsta pret visiem.

Atcerēsimies Francijas mokošo atbrīvošanos no Alžīras kara, vēl agrāk no Vjetnamas kara. Mēs atceramies, kādu morālu šoku piedzīvoja Francijas sabiedrība, kad šie jaunie cilvēki atgriezušies Francijā sāka uzvesties tāpat, kā to bija darījuši Alžīrā un Vjetnamā. Viņi jau pēc dabas bija kļuvuši par okupantiem. Un šis nav vienīgais piemērs. Līdz ar to mēs varam teikt, ka derdzība nav tikai rupjība, mazizglītotība, nekulturālība, tā ir sociāli psiholoģiska slimība. Es pat teiktu citādāk – tas ir simptoms slimībai, kuru jāārstē. Vienas no galvenajām zālēm ir inteliģentums. Kultūra ražo tās īpašības, kas kļūst par pretindi derdzībai.

Beigšu ar Čehova vēstuli brālim. Čehova brālis, talantīgs cilvēks, viņam pasūdzējās par dzīves apstākļiem un par to, ka viņu nesaprot, ka apkārt ir cilvēki, kas pret viņu nav īpaši uzmanīgi. Čehovs atbildēja ar joku un tai pat laikā ļoti nopietnu vēstuli, kurā sniedza audzināta cilvēka portretu. Būtībā, tas ir tas pats, ko es sauktu par inteliģentu cilvēku. Es nelasīšu visu, tikai pašas svarīgākās vietas. “Audzinātiem cilvēkiem, rakstīja Čehovs, pēc manām domām, būtu jāatbilst sekojošiem kritērijiem. 1) „Viņš ciena cilvēkā personību un tāpēc vienmēr ir iecietīgs, maigs, pieklājīgs, piekāpīgs.” Tālāk Čehovs sniedz piemērus no paša brāļa uzvedības. “Viņi nerīko traci āmurīša vai pazudušas gumijas dēļ; dzīvojot ar kādu kopā viņš nepārvērš to par milzu pakalpojumu un aizejot nesaka: ar jums nav iespējams dzīvot! Viņš pieņem gan troksni, gan aukstumu, gan pārceptu gaļu, gan dzēlības, gan svešu cilvēku klātbūtni mājoklī… 2) Viņš ir līdzjūtīgs ne tikai pret kaķiem un ubagiem.” Starp citu, to, ka jābūt līdzjūtīgam pret kaķiem un ubagiem, Čehovs pat neapspriež. Viņaprāt bez tā nav cilvēka vispār. Ir tikai kaut kas līdzīgs pitekantropam. “Viņu dvēseles sirgst arī no tā, ko ar aci nesaredzēt.” Tas ir Gogoļa citāts. “Piemēram, ja Pjotrs zina, ka viņa tēvs ar māti skumjās nosirmo, neguļ naktis, pateicoties tam, ka reti redz dēlu (ja redz tad piedzērušu), tad viņš steigsies pie vecākiem un nospļausies uz šņabi.” 3) Viņš ciena svešu īpašumu un tāpēc atmaksā parādus. 4) Viņš ir vaļsirdīgs un baidās no meliem, kā uguns. Viņš nemānās pat sīkumos. Meli aizvaino klausītāju un pazemo viņu runātāja acīs.”

Tas ir ļoti svarīgi – pazemo (nogāna). Mums ir ļoti viegli iedomāties, ka mūsu ienaidnieks ir kultūras pretinieks, ļaundaris, slepkava. Tā gan bieži nenotiek. Daudz vairāk mums ceļā gadās parastais, banālais ļaunums, kuram pat nenāk prātā darīt kaut ko sliktu, tas vienkārši tā dzīvo. Mēs, piemēram, sastopamies ar tādu mūsu laika derdzību kā birokrātija. Birokrātija psiholoģiski balstās derdzībā. Tas, par ko rakstīja Puškins citējot Pavlovu – izgāzties krēslā, kad tavā priekšā stāv, atbildēt ar rupjību uz pieklājību, likt uz sevi gaidīt – tās ir birokrātijas īpašības. Un ne jau tāpēc, ka birokrāts būtu ļauns cilvēks, ne jau tāpēc, ka viņš būtu ļaundaris vai noziedznieks. Tā izpaužas viņa sociālās normas. Tieši tāpēc birokrātijas un derdzīguma dzimšanā nedrīkst vainot vienu atsevišķu cilvēku, tieši tāpat kā nedrīkst vainot aknas, ka tās izdala žulti. Tā ir sociālā pozīcija, no kuras nekas cits ārā nevar nākt.

Čehovs runā tieši par to pašu – par ļaunumu parasto, banālo ļaunumu: “Viņi nenoniecina sevi ar mērķi, lai izsauktu žēlsirdību.” Ļoti īpatnēja lieta. Varētu likties, ka otršķirīga, bet man ir bijušas darīšanas ar cilvēkiem, kuriem ir saskarsme ar kriminālo pasauli. Mani interesēja šie cilvēki. Es pamanīju tādu ļoti izplatītu īpašību kā sentimentalitāte, sakāpinātu žēlumu pret sevi, ārkārtēju gatavību pažēloties par personīgo likteni. Ļoti bieži tas ir apvienojumā ar nežēlību, pat vēl vairāk, nežēlība ir sastāvdaļa. Ar to, starp citu, ir saistīta kriminālās pasaules folklora, tā vienmēr ir sentimentāla, vienmēr aprēķināta uz žēluma izraisīšanu un tāpēc tās varonis vienmēr tiek saukts par “nabaga puikiņu”. Aizvainotāja iedomāšanās un sevis pielīdzināšana bērnam, ka viņš ir upuris – te arī dzimst parastā derdzīgas uzvedības norma, tā ko Krimināllikumā sauc par pašaizsardzības normu pārkāpšanu.

Ļoti bieži, kad caurskati kādu huligānisma gadījumu vai cilvēciski runā ar tiem, kas tādas lietas sastrādā, saskaries ar pārliecību, ka viņš ir aizstāvējies, ka visi ir pret viņu. Kad viņš redz cilvēku – pieņemsim, ka viņam nepatīk kā cilvēks ir ģērbies – viņš ir pārliecināts, ka tas cilvēks ar savu apģērbu par viņu smejas un tieši tāpēc viņam ir tiesības pieet un apvainot otru. Vienkārša formula: “Ko viņš no sevis iedomājas? Kāpēc viņš ir cepurē? Kāpēc viņam ir brilles? “ Mūsdienās vairs brillēm nepiesienas, bet manas jaunības dienās uz ielas, Ļeņingradā bija tādas ielas, ne tikai slavenā Ļigovka (būtībā visi pagalmi), kur valdīja šī huligāniskā atmosfēra – tur parādīties brillēs nebija iespējams. Liekas, kas tur aizvainojošs, kāpēc tam būtu jāpiesienas? Bet šajā dziļi apdalītajā psiholoģijā valda priekšstats, ka visa pasaule man dara pāri, ka es nebūt neesmu uzbrucējs, esmu nelaimīgais upuris, kurš aizstāvās.

Čehovs pieskārās vēl vienai šķautnei. Viņš runāja par to, kas ir inteliģenta attieksme pret mīlestību. Audzināti cilvēki sievietē ciena māti, nevis bābu ar kuru guļ. Tālāk Čehovs atzīmē vēl vienu lietu: “Viņš audzina sevī estētiku.”Un paskaidroja, ko šajā gadījumā nozīmē estētika: “Viņš nespēj aizmigt drēbēs, redzēt sienās šķirbas ar blaktīm, elpot sasmakušu gaisu, staigāt pa piespļaudītu grīdu.” Savā būtībā, Čehovs ieskicēja inteliģentuma jēdziena robežas. Bet aiz vienkāršajiem, it kā, elementārajiem, pat novienkāršotajiem vārdiem slēpjas augsti tikumisks ideāls. Čehova mērķis bija parādīt cilvēku, kas visas savas dzīves garumā stumj no sevis ārā vergu un beigās jūtas brīvs.

Tātad inteliģents cilvēks ir iekšēji brīvs cilvēks, neapšaubāmi sevi cienošs. Tulkojot angļu dzejnieku Sauti (Robert Southey), Puškins uzrakstīja šādu rindiņu par mājas dieviem. Dzejolis ir veltīts mājas dieviem un it kā pārnes mūs uz seno Grieķiju un viņi – senie dievi “gudrību mums pirmo māca / pats sevi cieni”. Bet cienīt pašam sevi (Puškins šo rindiņu pasvītroja) taču nav tādā nozīmē, lai mēs varētu teikt: “Nu.. Pukins jau bija vispārzināms egoists.” Tas nozīmē ko citu: tikai tas, kurš sevī ciena cilvēku, spēj cienīt citu cilvēku.

Par attiecībām – es un citi cilvēki, mēs runāsim nākamreiz.

Paldies par uzmanību.