6.lekcija

Labdien.

Pagājušo reiz mēs runājām par tāda psiholoģiskā tipa cilvēka, kurš ir apveltīts ar inteliģentumu formēšanos. Izcēlām tādas īpašības kā kauns – sociālais kauns, kas veido neiespējamību piedalīties netaisnībās. Šeit arī veidojas izteikta godīguma izjūta, kas reizē ar to veido otru īpašību, par kuru mēs runājām – neatkarības sajūtu. Tieši sociāli neatkarīgu pozīciju attiecībās ar valsti un spēju neatkarīgo pozīciju aizstāvēt. Šī pēdējā īpašība jāizceļ īpaši, jo esam pieraduši pie pavisam kā cita.

Neatšķirot jēdzienu “cilvēks, kas apveltīts ar inteliģentumu kā psiholoģisku īpašību” no jēdziena “cilvēks, kas nodarbojas ar garīgu darbu”mēs mīlam teikt, ka inteliģence ir nevis šķira, bet slānis, kas atrodas valdošās šķiras kalpībā. Tāpēc, kad vajag un nevajag, mēs runājam par diplomētiem sulaiņiem un izteikti primitīvi domājam – ja jau cilvēks saņem kaut kādu nebūt atalgojumu par savu darbu, tad ir pārdevies. Tik vienkāršots skatiens ved pie lietas būtības neizpratnes. Laikā, kad uz ārstiem skatījās kā uz savtīgiem slimību sabiedrotajiem (sak’ viņam ir izdevīgi, ja cilvēki slimo) , Krievijas vēsturē tas noveda pie traģiskām sekām, ārstus slepkavoja. Atgādināšu Nikolaja Ļeskova aprakstu par 19.gadsimta beigu holēras epidēmijām – ārsti domā, ka jānokauj mikrobs, ļaudis, ka jānokauj ārsts. Cik aizspriedumains skats uz garīgo darbu! Tagad runāsim par ko citu.

Es nerunāju par garīgā darba strādniekiem, arī par profesijām ne, bet par to īpašo psiholoģisko modeli, kurš nav saistīts ar nodarbošanos un var piemist (kā ļoti bieži notiek) arī fiziska darba strādniekam. Tas ir inteliģentums kā cilvēces kultūras sasniegums, kas piemīt cilvēcei kopumā. Tādas jūtas kā kauns, sirdsapziņa nevar sadalīt pa šķirām un teikt – tā šķira ir kautrīga, bet tā bezkaunīga. Tā būtu rupja primitivizācija. Šīs lietas nedrīkst vērtēt pa roku galam. Tas ir ļoti bīstami.

Tātad mēs runājam par neatkarību un šajā sakarā Krievijas muižniecībai radās sarežģīts jautājums. Tradicionāli jau no viduslaikiem, arī vēlāk, jau pēc Pētera reformām muižnieks saucās “dienesta cilvēks”. Muižnieks bija tas, kas par dienestu saņēma zemi, kamēr viņš “velk dienestu”, viņš izmanto muižu. Ja viņš vairs dienēt nespēj, Maskavas valdība rīkojās ļoti skarbi. Ar zemi var rīkoties kamēr atrodas dienestā. Ja nespēj dienēt vai esi kritis karā, tad atraitnei priekšā ir nežēlīga alternatīva – apprecēties vēlreiz, izdot meitu pie vīra, kas “velk dienestu” vai jāatstāj muiža.

Tāpēc sākotnēji muižnieks bija dienesta cilvēks. Īpaši tas krita acīs pēc Pētera reformām. Pēteris dienestu uzskatīja par kaut ko obligātu – kas nedien valstij, tas ir liekēdis. Tāpēc arī viņš nemitīgi domāja, kā lietderīgi izmantot mūkus. Kā pārvērst klosterus par hospitāļiem, kur ārstēt ievainotos karavīrus, vai pārvērst par nabagmājām. Kur liksim ievainotos karavīrus? Klosterī! Pēteris meklēja veidus, lai mūki kalpotu nevis Dievam, bet dienētu valstij un valdniekam.

Tā arī muižnieki dienēja. Tiesa pēc 1762.gada pavēles par muižnieku brīvībām, ko izdeva Pēteris III un vēlāk apstiprināja Katrīna, muižnieki varēja arī nedienēt. Muižnieku brīvība no nozīmēja to, ka muižnieks bija tiesīgs nedienēt, dzīvot muižā, drīkstēja brīvi izbraukt uz ārzemēm un atgriezties, drīkstēja stāties dienestā ārvalstu armijās un atgriežoties, ja vēlējās, varēja tikt pieņemts armijā tādā pat militārā pakāpē.

Dienests kļuva it kā neobligāts - juridiski, bet praktiski palika obligāts, jo muižniekam dienests ir goda lieta. Tas, kurš sēž mājās, ir nederīgs cilvēks. Tāds tik spēj izbradāt zemnieku laukus un dzenāties medībās pēc zaķiem, viņam uz apkārtējo cieņu nav ko cerēt. Jebkurā sabiedrībā pa durvīm vispirms iet dienesta cilvēki, tie kuriem ir pakāpes. Ja nedieni - nav pakāpes, bet bez pakāpes Krievijā tu esi nekas. Arī pasta stacijā zirgus viņš saņems pēdējais, ja vispār saņems.

Tika uzskatīts, ka nedienēt ir nožēlojami. Gods prasīja dienestu un īstu dienestu. Varēja nolīst galma dienestā, bet neoficiāli tas skaitījās zem goda. Muižniekam jādien armijā, jārāpjas uz cietokšņu mūriem, jālej no brūcēm asinis – tikai tad viņš ir pelnījis godu. Bet kā to visu savienot ar tieksmi pēc neatkarības no valdības?

Es jau pagājušo reiz stāstīju, ka Novikovs pameta dienestu poručika pakāpē. Tas bija izaicinājums. Kad Katrīna ietupināja viņu cietoksnī, tad uz izmeklēšanas lietas uzrakstīja – agri pameta dienestu, neizpildot pilsoņa pienākumu. Vēlāk radās vesela paaudze, kas negribēja, kā viņu tēvi, dienēt gvardē, galmā, armijā, kancelejā, bet vēlējās kalpot sabiedrībai. Jaunais rakstnieks Nikolajs Mihailovičs Karamzins pameta dienestu ļoti agri, arī poručika pakāpē, un aizbrauca uz ārzemēm. Kad atgriezās, tad vairs nestājās valsts dienestā, bet savā “Veltījumā sievietēm” pat izaicinoši rakstīja, ka nevelta savu mūzu ne valdniecei, pat ne Krievijai, bet sievietēm un mīlai.

Viņš savu no tēva mantoto kaujas zobenu pakāra vadzī, ņema rokās spalvu un visu mūžu nodzīvoja kā “privāts” cilvēks. Arī vēlāk, kad Aleksandrs I, būdams Karamzina tuvs draugs, mēģināja viņu savaldzināt ar vilinošām karjeras iespējām – valsts sekretāra posteni, ministra portfeli, rakstnieks nelokāmi atteicās un nekad vairs neatradās dienestā.

Kā gan bija iespējams apvienot neatkarību un dienestu. Tādas alternatīvas priekšā Gribojedovs bija nolicis Čacki: “Kalpošu labprāt, tik pakalpot man riebj!” Dienēšana valstij nozīmē atteikšanos no neatkarības, tā nav kalpošana, bet pakalpošana. Pirmais solis, kas jāsper – atdalīt valsti no cara personas, no valdnieka, no ministra un kalpot valsts abstrakcijai. Tas pats Čackis saka: “Kas kalpo lietai, bet ne sejām.” Uz ko Famusovs kliedz: “Ar varu kungiem aizliegtu es šiem, pie galvaspilsētas es tuvoties!” Ņemot vērā, ka patvaldības apstākļos lieta un persona t.i. valdnieks un valsts netiek šķirti, tad kalpošana valstij paredz personīgu piesaisti caram. Atcerieties Tolstoja “Karā un mierā”, Nikolajs Rostovs, iemīlējies Aleksandrā I, kā ģimnāziste skolotājā. Protams , bez šīm monarhistiskajām jūtām nevar iztikt. Un brīdī, kad Puškina laikmeta cilvēks, dekabristu laikmeta cilvēks atdala personu no amata, tad jau tiek sperts liels solis, kas atbrīvo no dienesta maģijas un pievilcības.

Ņekrasova paaudzei vairs nevajadzēja veikt šo izšķiršanos, no viņu apziņas jau sen šī apmātība ar dienēšanu valstij bija dzēsta. Tomēr Puškina laikmeta cilvēki vēl turpināja dienēt, visi dekabristi atradās dienestā, visi bija oficieri un labi oficieri. Viņi nebija tikai sazvērnieki, ne jau tikai vēlējās iznīcināt caru, nenodarbojās tikai ar politisku konspirāciju, viņi prata arī savu profesiju, mācēja vest karavīrus kaujā, sagatavot tos parādei, iedvesmot uzvarām. Kad Pestelim tika uzticēts Vjatkas pulks, izlaists līdz pēdējam, viņš to sakārtoja tik priekšzīmīgā kārtībā, ka Aleksandrs I, kurš viņu nemīlēja, bija spiests atzīt, ka pulks ir teicamā formā.

Laikam jau visunikālākais cilvēks šajā ziņā bija Puškins, kurš pret dienestu izturējās ar riebumu. Pēc liceja pabeigšanas viņš dienēja ārlietu ministrijā, zvērestu nodeva kopā ar Gribojedovu. Atšķirība tā, ka Gribojedovs tiešām uzskatīja sevi par diplomātu, gatavojās dienestam un attiecās pret to ar vislielāko nopietnību, bet Puškins to uzskatīja par tādu kā stipendiju dzeju rakstīšanai. Nokļuvis dienvidos viņš jau klaji rakstīja, ka uzskata savu algu par izsūtītā pabalstu un arī vairs nekad nedienēja, ja atskaita piespiedu kamerjunkera pienākumu pildīšanu Nikolaja I galmā.

Vēl viens unikāls personāžs – Puškina Jevgeņijs Oņegins. Paskatieties, starp Puškina paziņām (bet viņa paziņas mēs zinām ļoti labi, pateicoties Čerejska brīnišķīgajam krājumam, kur visi ir uzskaitīti ar visām biogrāfijām) nav neviena, kurš nedienētu. Bet Jevgeņijs Oņegins, acīmredzami nav dienējis nevienu dienu. Viņš ir absolūts sava laika “baltais zvirbulis”. Mēs sakām viņš ir “tipisks pārstāvis” (Tādus vārdus mēs ņemam mutē!) Viņš ir tipisks “netipiskais”, viņš ir ļoti īpašs cilvēks un tas nav nejauši. Tā laika lasītājam tas dūrās acīs.

Tad kā gan lai apvieno dienēšanu valstij ar kalpošanu sabiedrībai? Tas bija ļoti sasāpējies dekabristu paaudzes jautājums. Vajadzīgo vārdu atrada Ivans Puščins – Puškina Liceja laika draugs. Ierodoties Mihailovskajā viņš atzinās, ka ir iestājies slepenā biedrībā un to pateica Puškinam tā: “Ne jau es viens esmu gatavs kalpot tēvzemei.” Te parādās neliela, it kā stilistiska atšķirība, kurai ir milzu nozīme: valsts dienests un kalpošana sabiedrībai. Ja dienests, tad tas ir dienests konkrētiem cilvēkiem, bet ne idejai, lai dienētu idejai ir jāpāriet uz kalpošanu, bet kalpošana tā ir brīvprātīga savas personas, savu uzdevumu, sava cilvēciskā tēla pakļaušana kaut kam lielam, svarīgam. Vārds “ideja” dekabristu lokā iegūst īpašu nozīmi, kas saglabājas visā krievu inteliģences vēstures gaitā. Vārds “ideja”, kas būtu jāraksta ar lielo burtu, nozīmē kaut ko svētu. Šī Ideja nekad nav domāta sev pašam. Dienests – tā ir dzīšanās pēc nākamās pakāpes, kalpošana – ceļš uz katorgu. Te arī parādās vēl viena inteliģentuma pazīme – upurēšanās, spēja uzupurēties.

Upuris nav ne pašmērķis, ne vēlme spēlēties ar uguni, bet gan gatavība maksāt par saviem ideāliem visaugstāko cenu. Tas ir ļoti svarīgi, jo parādās nesavtīguma jēdziens, kurš 19.gadsimta inteliģentu vidē spēlē svarīgu lomu. Jau 18.gadsimtā sāk parādīties nepatika pret naudu, kā līdzība ar Jūdasa saņemtajiem trīsdesmit sudraba grašiem. Vēlme nesaskatīt sevī Jēzus pārdevēju. Kad Maskavas gubernators gribēja savam adjutantam Novikova draugam Semjonam Gamalejai uzdāvināt trīssimt dvēseles, viņš atteicās ar vārdiem: “Es nezinu, ko darīt ar vienu dvēseli, ar savējo.” Lai arī starp dekabristiem bija ļoti bagāti cilvēki, nepatika pret naudu, bagātības nicināšana viņu lokā bija ļoti izplatītas. Piemēram, Fjodors Gļinka – pulkvedis, kaujas virsnieks, viss vienos ordeņos, arī atzīts rakstnieks un vēl Pēterburgas garnizona virspavēlnieka Miloradoviča adjutants (ļoti augsts amats) – zemnieku īpašumā nav, gvardes pulkveža alga tikai šķietami liela, jo dzīvot Pēterburgā un piedalīties augstākās sabiedrības dzīvē nemaz nav lēti. Viņš iniciē daudzus filantropiskus pasākumus. Atliek tikai padzirdēt, ka ir kāds talantīgs dzimtcilvēks - vijolnieks vai dzejnieks, tas tūliņ ir jāizpērk, jāvāc paraksti tā atpirkšanai. Viņš cīnījās par atklātību – izdzird, ka kāds muižnieks ņirgājas par zemniekiem, tūlīt pat dara to zināmu plašākai sabiedrībai. Pats – ja jāizpērk kāds zemnieks, dzer vārītu ūdeni tējas vietā, jo tā ir dārga un segas vietā lieto šineli, ar godu panesdams nabadzību. Vēlāk Gogolis rakstīja, ka ir iemīlējis savu nabadzību.

Šis loks atšķirībā no augstākajām aprindām, no valdības aprindām, kur cieņā bija bagātība, pielūdz nabadzību. Šī atturībā, nesavtībā un upurī balstītā kalpošana vieš konkrētas asociācijas. Šie cilvēki apmeklē baznīcu, viņi ir audzināti kristīgās ētikas garā un mocekļa tēls, upura ētika piedod inteliģencei, īpaši uz cīņas ceļa esošajai, kristīgā mocekļa aprises, kas kļūs arvien noturīgākas. Ņekrasovs rakstīja par Černiševski: “Vēl krustā viņš nav piesists, bet pienāks diena un viņš tur būs, jo viņš ir dusmu un skumju dieva sūtīts, lai šīs zemes vergiem atgādinātu par Jēzu.”

Černiševskis bija materiālists, kā daudzi, kas nākuši no garīdzniecības viņš nemīlēja šo vidi, bet lai atrastu precīzākus tēlus, kas spēj aprakstīt viņa upuri, Ņekrasovs izvēlas kristīgās baznīcas tradīcijā smeltus vārdus.

Un tā, mēs redzam, ka ētiskajā ideālā ietipst gatavība par savu pārliecību maksāt jebkuru cenu. Tikai kalpošanas ideāls neparedz vienkāršu atteikšanos no egoisma. Lieta tāda, ka no egoisma ir iespējams atteikties dažādi. Vēlāk, jau pēc slavofiliem, īpaši 20.gadsimtā izplatīsies tieksme samierināties un atzīt savu vainu tautas priekšā tādā mērā, ka notiks atteikšanās no sevis, notiks sevis noliegšana. Laikmets, par kuru runājam mēs, paredzēja kalpošanu tautai apvienojumā ar augstu pašcieņu. Tas ir svarīgi, jo pašcieņas zaudēšana ir viena no vislielākajām nacionālajām nelaimēm. Tur, kur cilvēks neciena pats sevi un domā, ka ļaudams sevi pazemot, viņš netraumē savus ideālus, ka tas varbūt pat liecina, ka viņš tik ļoti mīl savu tautu, ka upurē savu cilvēcisko godu – viņš dziļi un pamatīgi kļūdās.

Karamzins reiz nonāca grūtā situācijā – ieradās Pēterburgā ar astoņiem savas “Vēstures” sējumiem, pašam naudas nebija, nācās iet pie cara lūgt atļauju izdot un naudu. Galmā viņu pieņēma laipni gan lielkņazi, gan kņazienes, viņš lasīja savu “Vēsturi”, saņēma komplimentus, bet Aleksandrs I viņu nepieņēma, jo Karamzins bija par lepnu, lai ietu klanīties un atdotu godu Arakčejevam. Viņam lika saprast, ka cars nepieņems, kamēr viņš “nepaklanīsies” Arakčejevam. Karamzins gaidīja, laiks gāja. Aleksandrs “žņaudz mani ar rozēm” kā Karamzins rakstīja sievai. Tālāk viņš raksta tā, ka nespēj upurēt savu godu, jo tas pieder viņai, viņu bērniem un Krievijai. Ja viņš ļaus sevi pazemot, tad tas būs noziegums pret kultūru. To pieļaut nedrīkst. To mums paskaidros interesantas Puškina uzskatu šķautnes.

Izlasījis Čaadajeva “Filosofiskās vēstules”, viņš daudz kam nepiekrita. Viņu skatieni uz Krievijas un Eiropas vēsturi nesakrita. “Mans draugs, es ar jums runāšu Eiropas valodā.”, viņš rakstīja Čaadajevam. Vienā lietā gan viņš piekrita – sabiedriskā dzīve ir nožēlojama: “šī sabiedriskās domas neesamība, šī vienaldzība pret visu, kas ir pienākums, godīgums un patiesība.” Bez katra atsevišķi ņemta cilvēka cēlsirdības, goda izjūtas nav iedomājama nedz demokrātija, nedz kultūra. Demokrātija nespēj rasties tur, kur cilvēks neciena pats sevi.

Sevis cienīšana ietver arī savu tēva māju godāšanu. Šī kalpošana ir pretrunā ar dienēšanu caram, kas paredz ziedošanos varai. Kalpošana ideāliem paredz cieņu pret mājām, pret pēctečiem, un pēcteči nav nekāda miglaina abstrakcija, tie ir pašu bērni un mazbērni. Arī mūsu saknes nav nekāda abstrakcija, tās ir mājas, kapi, kuros guļ mūsu tēvi un vectēvi. Tā ir realitāte. Tajā pat laikā viena no aprakstītās paaudzes spilgtākajām īpašībām ir daudz plašākas cieņas jūtas un tas nebūt nav pretrunā ar savas mājas, senču pēcteču godāšanu. Puškina paaudzi caurstrāvoja tās īpašības, ko 18.gadsimta franču apgaismotāji sauca par “iecietību”, toleranci – tās īpašības, kuras mudināja Voltēru rakstīt savam pretiniekam: “Kungs, es jums nepiekrītu nevienā punktā, bet esmu gatavs mirt, lai jums būtu iespēja izteikt savas domas.” Lūk tas ir svarīgi.

Tieši tā izpaužas sevis cienīšana, caur cieņu pret otru. Tas neparedz savas personas verdzisku apspiešanu, verdzisku samierināšanos, arī verdzisku agresiju ne. Tāpēc, ka citas personas apspiešana un savējās necienīšana, pēc būtības, ir medaļas divas puses. Šī problēma, ja runājam nacionālu organismu līmenī, ir inteliģences augstākais uzdevums.

Nacionāli apspiestajās valstīs tieši inteliģence, likumsakarīgi, stājas nacionālās atbrīvošanās kustības pirmajās rindās.

Mēs esam pieraduši mest akmeņus inteliģences virzienā, nievājoši izteikties, ka tā ir atrauta no zemes, zaudējusi saknes, ka tā nav nacionāla. Kurš nav nacionāls? Puškins? Viņš ir zaudējis saknes? Dostojevskis, Tolstojs, Čehovs? Bet kas tad ir saknes – no kādām saknēm mēs esam izauguši? Vai tiešām viss iepriekšējais ceļš, ar kuru mēs tiešām lepojamies, ir kļūda un ved strupceļā? Šo noliedzošo attieksmi pret inteliģenci ir radījusi pati inteliģence ar savu paškritiku, ar sakāpinātajām prasībām pret sevi. Ļoti bieži (kā “Hamleta” fināla ainā) cīņas laikā pretinieki samainās ar zobeniem un saindētais asmenis nonāk nepareizās rokās. Šīs inteliģences izstrādātās augstās prasības pret sevi tika pavērstas pret inteliģentumu, un to darīja tieši tie, kas nebija ieinteresēti tautas apzinīgumā un augsti kulturālā tās plaukšanā.

Katrā ziņā, mēs zinām, ka totalitāras valdības, kā likums, iznīcināja inteliģenci. Starp citu, tā ir austrumu prakse. Austrumu valdnieki iekarojot vienu vai otru teritoriju pirmām kārtām nogalināja lasīt pratējus un priesterus, jo tad pakļaut tautu ir daudz vieglāk. Tā notika ne tikai senajos austrumos. Pret inteliģenci zobenu vērsa tie spēki, kas nevēlējās augstāku tikumisko līmeni, kāds bija pašiem.

Šeit mēs runājam tikai par ceļa sākumu un atstājam krievu inteliģenci revolūcijas priekšvakarā. Par pārējo vēlāk.

Paldies par uzmanību.