5.lekcija

Labdien.

Pagājušo reiz mēs runājām kā 18.gadsimtā veidojās Krievijas inteliģence un apstājāmies pie tā, ka no tautas, no zemākajiem slāņiem – dzimtcilvēkiem, amatniekiem, tirgotājiem, zemākās garīdzniecības izveidojās kultūras slānis. Mākslas, zinātnes un domas cilvēki. Pilnīgi saprotams, ka inteliģence rekrutējās ne tikai no viņiem.

18.gadsimtā un 19.gadsimta pirmajā pusē liela daļa garīgā darba strādnieku (galvenokārt domātāji, bet bija arī mākslu pārstāvji) nāca no muižniecības. Jāpasaka pāris vārdu par muižniecības lomu. Pie mums ir ierasts tā, līdz ko pieminam priviliģētās kārtas, tā runājam sliktu – apspiedēji, ekspluatatori, kas paši nestrādāja, bet dzīvoja uz tautas rēķina. Protams, īpaši 18.gadsimtā, sociālie konflikti bija asi. Ja atceraties, tad 18.gadsimts bija revolūciju gadsimts – no Amerikas līdz Urāliem. Tā kā runāt par sociālām idillēm ir grūti. Neskatoties uz to, liela daļa cilvēces intelektuālā darba gan Eiropā, gan Krievijā, gulstas uz priviliģēto kārtu pleciem. No tā neaizbēgsi un noliegt šo faktu nevajadzētu. Mēs vēl redzēsim cik lielu iespaidu šis fakts atstās uz to, ko mēs saucam par inteliģentumu.

Svarīga īpašība – kauna sajūta. Kad runa ir par inteliģentumu un spēkiem, kas stāv tam pretī, šo psiholoģisko faktoru nedrīkst ignorēt. Inteliģentums paredz attīstītas kauna jūtas, bet inteliģentuma trūkums tik pat attīstītu kauna neesamību. Kas tas ir kauns? Padomāsim, kas psiholoģiski ir kauns? Kauns ir jūtas, kas saistītas ar ētiskajiem aizliegumiem. Pateicoties savām fiziskajām iespējām cilvēks var atļauties daudz ko – nopērt bērnu, jo viņš ir vājāks, spēcīgs vīrietis var iesist sievietei, var palaist tenkas (tam mums dota mēle), bet cilvēks to nedara. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam kauns. Ko tad nozīmē šis “kauns”? Es neprotu staigāt pa griestiem, bet no tā man nav kauns, tāpēc, ka es to nevaru. Toties tad, kad es kaut ko varu izdarīt, bet nedaru, lai arī man tas būtu izdevīgi, lai arī man tas sagādātu baudu, tāpēc, ka darbojas aizliegums (kulturāls, sociāls): “es to nedaru, jo kauns tā rīkoties.”

Cilvēkiem ar inteliģentu psiholoģiju, kā regulējošais mehānisms, darbojas kauns, bet cilvēkiem, kuriem iztrūkst kauna jēdziens – regulējošais mehānisms ir bailes: “es to nedaru, jo man bail no soda.” Es varētu iesist bērnam, bet baidos, ka tuvumā var gadīties milicis, vai arī baidos, ka tuvumā var gadīties kāds, kas iesitīs man pašam un vēl stiprāk. Kauns ir brīva cilvēka īpašība, bailes – verga īpašība. Gan vienas, gan otras ir ētiskas jūtas, kas attiecas uz aizlieguma sfēru. Tikai bailes ir piespiedu aizliegums, tātad ārējs, bet kauns tas ir brīvprātīgs aizliegums.

Kad priviliģētās šķiras pārstāvji sasniedz tik augstu inteliģentuma līmeni, ka saprot, ka viņu dzīve neatbilst personīgajam intelektuālajam un tikumiskajam līmenim, tad viņiem ir kauns. Viņu eksistenci sāk vadīt vainas apziņa pret tiem, kas viņus baro, pret pagātni, pret sevi. Starp citu, izteikti attīstīta kauna sajūta ir tieši muižnieku inteliģences pazīme. Tā ir viena no labākajām psiholoģiskajām īpašībām, ko ir radījusi kultūra.

Ļoti bieži no tautas nākošs cilvēks ir piesātināts ar prasībām – man neiedeva, es panākšu, izraušu, dabūšu, man pienākas, man traucē. Inteliģents, cilvēks ar augstu kultūru no muižnieku vides, diezgan agri aizdomājas par to, ka bauda labumus uz kuriem viņam nav tiesību un viņam kļuva kauns. Kā redzēsim, kauna jūtas regulēja ļoti daudzas lietas. Kauna jūtas veidoja tādu īpašību kā drosme, spēja iet nāvē, konkrēti varonību kaujas laukā.

Atgādināšu epizodi no “Kara un miera”: Borodinas kauja. Kņaza Andreja Bolkonska pulks atrodas rezervē. Tolaik rezerves tika izvietotas tā, ka artilērijas uguns to spēja sasniegt. Ik pa brīdim te un tur krīt lādiņi, kāds mirst. Kareivji sakrituši pie zemes, bet oficieri stāv. Jo oficierim muižniekam apšaudes laikā krist pie zemes – kauns. Pie Andreja un kāda jauna oficiera kājām nokrīt lādiņš. Tolaik lādiņš bija ar pulveri pildīta čuguna lode, kurai izšaujot aizdegās deglis, tāpēc naktīs tā lidoja kā cigārs. Nokrītot zemē, tā neprātīgi griezās. Starp mirkli, kad lādiņš nokrīt un uzsprāgst, ir laiks, dažas sekundes, varbūt pusminūte, iespējams minūte. Ir laiks nogulties un izglābt sev dzīvību. Jaunais oficieris pietupās, nevis apgūlās, bet pietupās. Kņazs Andrejs viņam saka: “Kauns, oficiera kungs!” Un… tai pat mirklī saņem vēderā šķembu. Kauns! Kauns ir briesmīgāks par nāvi.

Mēs redzēsim, ka tā bija ārkārtīgi svarīga psiholoģiska īpašība, kuru vēlāk pārņēma nearistokrātiskā inteliģence, un kas vēlāk kļuva par inteliģentuma pazīmi. Tā bija izteikta paškritika, sava pienākuma apziņa, nepieciešamība par savu pienākumu maksāt, savu pienākumu izpildīt.

Vēlāk tas noveda arī pie negatīvām sekām. Varbūt tāpēc arī inteliģence tik viegli pieņēma (ne labprāt, bet pieņēma) savu iznīcināšanu Staļina gados. Daudzi to uztvēra kā atriebību par dzimtbūšanas laikiem, kā vecāku grēku izpirkšanu. Ne velti savu nepabeigto poēmu, kuru nozīmības ziņa viņš gribēja veidot līdzvērtīgu “Jevgeņijam Oņeginam” Aleksandrs Bloks nosauca “Atmaksa”. Tā bija poēma par viņa dzimtu, kā krievu muižnieku dzimtu.

Tātad tagad mēs runāsim par to, kas tad notika ar muižniecības augsti tikumisko, domājošo daļu 18.gadsimta otrajā pusē. Notika ļoti interesantas lietas. Tādi cilvēki kā Lomonosovs saskatīja savu aicinājumu valdības atbalstīšanā un slavināšanā, ejot pa progresa ceļu. Tiesa ar skolmeistarīgu elementu klātesamību - slavēja ne tik daudz valdības darbus, cik to, ko valdībai vajadzētu darīt. Bet viena alga, viņi uzskatīja sevi par valdības sabiedrotajiem un kopīga ceļa gājējiem. Pirmā īpašība, ar ko atšķīrās muižnieku inteliģence ir neatkarība no valdības, tieksme ieņemt savu neatkarīgu pozīciju tautas dzīvē, kultūrā un vēsturē.

Padomāsim, kāpēc tas bija vajadzīgs? Iemeslu ir daudz. Nāksies nedaudz parunāt par valdības grūto un reizēm traģisko likteni 18.gadsimtā. Līdz ko sākas runas par valdību un Katrīnu II, mēs arī esam pieraduši runāt tikai sliktu, nemaz nerunājot par tiem, kas bija pirms vai pēc viņas – vieni vienīgi kropļi. Protams, jebkuram valstsvīram, īpaši tādam, kuru neierobežo likumi, kuru nekontrolē, un vēl valstī ar despotisku varas struktūru, pārmetumus var atrast daudz. Līdz ar to būs daudz nepilnību un noziegumu, bet ne tikai nepilnības un noziegumi. Kaut vai – visas Krievijas valdības apzinājās reformu nepieciešamību. Mirstot Pēteris I atstāja savus darbus nepabeigtus. Visa pārējās Eiropas dzīve strauji attīstījās, arī Krievija nestāvēja uz vietas. Iedomāties, ka Katrīnas II vai Aleksandra I valdības, vai pat Nikolaja I valdība domāja tikai par to vien kā ekspluatēt un apspiest – tas nozīmē vienkāršot. Dzimtbūšanas iekārtas jautājums nomāca visus trīs valdniekus. Viņi zināja, ka šis jautājums jārisina, ka jāveic reformas (milzīgas reformas!) Bet fatāli nekas nesanāca.

Paskatīsimies, ar ko dzīvoja valdība pēc Pētera nāves. Viņš nomira sarežģītā brīdī. Kamēr valsts atradās grūtā situācijā – risinājās Ziemeļu karš, viņam viss sanāca. Starp citu, iekavās gribu izstāstīt, ka Zviedrijā ir izdota grāmata par Poltavas kauju, kuras autors pierāda, ka šīs kaujas pozitīvās sekas ir baudījusi ne tikai krievija, bet daudz lielākā mērā Zviedrija. Viņš raksta, ka līdz ar zaudējumu Poltavas kaujā beidzas zviedru imperiālisms. No tā milzīgs ieguvējs bija Zviedrijas tauta. Zviedrija vairs nepretendēja uz svešām teritorijām, uz teritorijām Baltijas jūras dienvidos, jūtami samazināja armiju, iestājās ilgstošs mierīgas attīstības periods, kurš turpinās vēl arvien. Tas atstāja vislabvēlīgāko ietekmi uz Zviedrijas zemniecību un rūpniecību. Vēsturē šādām deimperializācijām ir ārkārtīgi pozitīva loma. Teritoriju palielināšanai iedomātu uzvaru rezultātā bieži seko ekonomikas pārkaršana.

Tā vai citādi Pēterim I izdevās paveikt sarežģītu valsts organizēšanas darbu. Tomēr 1721.gadā, varbūt jau 1720.gadā kaut kas notika. Gaisā novirmoja puvuma smaka. Kā “Hamletā” saka Marcells: “Ir dāņu karaļvalstī kaut kas sācis pūt.” Vakardienas domubiedri pēkšņi nolaidās līdz zādzībām, atklātai laupīšanai, viena aiz otras nojuka iesāktās lietas, likumi palika karājoties gaisā, netika pildīti. Pēteris I mira ar smagu sirdi – viņš redzēja, ka starp pēctečiem ir vieni vienīgi nelieši. Gan Meņšikovs, gan Jagužinskis, gan Feofans Prokopovičs, pat mīļotā sieva Katrīna ir valsts kases izzadzēji, nelieši, egoisti. Viņš tā arī neizlēma, kam atstāt varu. Viņa pēdējie vārdi bija: “Atdodiet visu…” Tā viņš arī nepateica, kam viss ir jāatdod, laikam jau nebija kam.

Turpmāk valdības darbība bija ļoti īpatnēja. Katrs nākamais cars sāka ar to, ka visās nelaimēs apvainoja savu priekšteci. Turklāt tas tika darīts ar nedzirdētu atklātību. Kad tronī kāpa Elizabete, tad laida klajā manifestu, kurā tika paziņots, ka Pētera mantojums ir aizlaists postā. Būdama vieglprātīga sieviete, Elizabete domāja, ka tūlīt visu savedīs kārtībā. Viņa pavēlēja atjaunot Pētera izdotos likumus, atgriezties pie Pētera laika kārtības. Likumi bija vesela jūra, kurus tūlīt pat sāka izšķirot. Šķiroja, šķiroja, bet tā arī nekādā galā netika. Kamēr beidzot, Elizabetes favorīta brālis, viņai tuvs cilvēks Šuvalovs nepaziņoja, ka tā ir tukša laika tērēšana, ka vajadzīga reforma. Reformu iecerēja, bet nerealizēja – nekas nesanāca.

Elizabete nomira, īsu brīdi valdīja Pēteris III. 1762.gada 7.jūlijā viņu nogalināja un jau 8.jūlijā Katrīna II izsludināja pavēli. Neesmu pārliecināts, ka viņa bija tā, kas organizēja slepkavību, es pat pieļauju domu, ka Aleksejs Orlovs vienkārši dzērumā sašķaidīja ar zelta tabakdozi Pēterim III galvu. Varbūt tas viss tika inscenēts, to mēs nekad neuzzināsim un mūs tas nemaz tik ļoti neinteresē. Skaidrs ir kas cits, ka jau otrā rītā, bungu rīboņas pavadīta tika izsludināta pavēle, kurā iepriekšējais valdnieks tika vainots visos grēkos. Viņš esot iesaistījis valsti nevajadzīgos karos, pieļāvis izšķērdīgu politiku, iznīcinājis valsts struktūru un pat uzbrucis pareizticīgajai baznīcai. Tie visi bija izdomājumi. Tieši tāpat, apvainojot Katrīnu II, savu māti valdīšanu sāka Pāvels.

Tad Aleksandra I valdīšana sākās tā it kā Pāvela vispār nebūtu bijis. Savā manifestā Aleksandrs I solīja valdīt tā kā vēlējuši viņa vecāsmātes Katrīnas II sirds un padomi. It kā troni mantotu nevis no tēva, bet vecāsmātes. Aleksandra I laikā Pāvela piemiņai nenotika neviens aizlūgums. Tikai 1826.gadā notika pirmais aizlūgums, tas ir 25.gadus pēc Pāvela noslepkavošanas, jau Nikolaja I laikā. Savukārt Nikolajs ārkārtīgi rezervēti izturējās pret Aleksandra I valdīšanu, uzskatīja to par kļūdainu. Viņš ienīda ne tikai liberāļus, bet arī Arakčejevu. Uzskatīja, ka ja nebūtu Aleksandra I, tad viņš nebūtu piedzīvojis savas dzīves briesmīgākos mirkļus – 1825.gada 14.decembri u.t.t Jāatzīst, ka tikko Nikolajs nomira, tā viņa grēkiem tika pieskaitīti gan neveiksmīgais Sevastopoles karš, gan dzimtbūšanas problēma, gan samilzusī poļu problēma.

Kāpēc tas tika darīts? Ar to tika atzīts, ka valsts iekārta Krievijā ir slikta un katrs nākamais valdnieks par to runāja ar ārkārtēju atklātību. Aleksandrs I runāja par “nejēdzīgo impērijas ēku”, kam tūlīt sekoja reformu solījumi. 1767.gadā Katrīna II izveidoja komisiju, kurai bija jāizstrādā jauns pārvaldes modelis, tāds kā sava veida parlaments. Vēlēti deputāti no visām pilsētām, visām tautām, kas apdzīvo Krieviju, kā arī no visām sociālajām kārtām – tāds īsts krievu parlaments. “Rīkojums” viņas lietošanai arī tika uzrakstīts. Kā mīlēja teikt Katrīna II, ar šo “Rīkojumu” viņa ir “apzagusi” visus Eiropas filozofus. Arī Pāvels savu valdīšanu sāka ar reformām. Pāvela reforma bija ļoti drosmīga. Viņš pirmais pacentās ierobežot dzimtbūšanu, ieviešot trīs dienu likumu, t.i. zemnieki tikai trīs dienas drīkstēja strādāt kunga labā (trīs dienas muižniekam, trīs sev, svētdiena dievam). Likās, ka sākas reformas. Aleksandrs I tikko kāpis tronī sapulcināja ap sevi labākos draugus, tie visi bija jauni liberāļi (Stroganovs pat bija piedalījies Bastīlijas ieņemšanā, viņa audzinātājs bija jakobīnietis Romms). Viņi paši – cars kopā ar draugiem, jokodamies sauca sevi par “Sabiedrības glābšanas komiteju” (tieši tāpat kā jakobīņu valdību). Un atkal nekas nesanāca. No mušas tika izpūsts zilonis, tika iecerētas milzu reformas, bet sabirza putekļos.

Pēc kāda laika Speranska reformas. Milzīgs kancelejas darbs, tiek rakstīti un pārrakstīti visbrīnišķīgākie projekti, bet… viss vējā. Pat Nikolajs I senātā un valsts padomē izvirzīja dzimtbūšanas jautājumu, bet visi šie bezpersoniskie ļaudis, “moļčaļini”, vecie maisi, Valsts padomes locekļi nobloķēja cara viedokli, tā it kā Krievija būtu parlamentāra republika.

Kas tad īsti notika? Kāpēc tādas cēlas idejas šo visvareno cilvēku rokās netika realizētas? Ir jāsaprot, ka viņi visi nojauta (īpaši pec Franču revolūcijas tas nebija noslēpums), ka ar uguni jokot nedrīkst. Katrīna II, tad, kad Ludvigs XVI vēl bija dzīvs, ironizēja par viņa neattapību. Viņa teica, ka Francijas karaļa vietā būtu uzaicinājusi Lafajetu valdībā un padarījusi viņu par savu sabiedroto. Nevar teikt, ka Krievijas cari nebūtu aptvēruši uz kādas pulvera mucas sēž un cik ļoti nepieciešamas reformas.

Kāpēc gan neizdevās? Tāpēc, ka visu reformu pirmais un galvenais punkts bija stipras cara varas saglabāšana. Domu gājiens ( nebūt ne kļūdains) bija šāds: atceļot Krievijā dzimtbūšanu, izsauksi labās opozīcijas reakciju. Bet labā opozīcija ir muižnieki, kas nav nekāds joks. Krievijā tomēr carus no troņa gāza muižnieki. Franču rakstniece de Stāla par politisko iekārtu Krievijā teica, ka tas ir despotisms, kuru ierobežo karātavu cilpa. Jo tad, kad despotisms pārkāpj visas robežas, var pakārt arī caru.

Lai varētu cīnīties ar šādiem draudiem ir jāsaglabā neierobežotu varu, jānostiprina birokrātiju. Birokrātijas nostiprināšanas sekas ir valsts pārvaldes bezspēcība. Pārvaldes bezspēcība izsauc tās liberālās sabiedrības daļas, kurai tika solītas reformas, tika ļauts runāt par neapmierinātību. Lai apspiestu neapmierinātību, ir jāpastiprina despotiskais režīms. Rezultātā viss atgriežas vecajās sliedēs.

Lieta tāda, ka valdība mēģināja ieņemt neiespējamu starppozīciju: nevis balstīties uz tiem sabiedrības slāņiem, kas bija ieinteresēti reformās, bet veikt reformas balstoties uz birokrātiju. Tas principā ir neiespējami. Šī neiespējamība kļuva skaidra jau gadījumā ar Katrīnas komisiju. Tikko kā deputāti sāka runāt par reāliem jautājumiem, tā Katrīna izbijās. Viņa liberālismam bija gatava uz papīra, bet patiesu liberālismu nespēja ciest.

Ir tāda pasaka par princesi, kas bija kaķis, bet burve to pārvērta skaistā princesē. Šai princesei bija viena īpatnība – viņa nespēja mierīgi paskatīties uz peli, tūlīt pat metās tai virsū. Tāds pat ir 18.-19.gadsimtu Krievijas valdību liktenis, tās it kā ir gatavas reformām, bet patiesu demokrātiju nevar ciest. Tāpat kā princesē pamostas kaķis, tā valdība, ne tikai ar prātu, ar visu miesu un instinktiem jūt, ka tas nav tas – neder.

Tad arī kļuva skaidrs, ka valdības reformas, lai arī vērtīgas, jo atsedz problēmas ir pakļautas impotencei. Atgādināšu kā Radiščevs savā revolucionārajā grāmatā “Ceļojums no Pēterburgas uz Maskavu” ļoti veikli lietoja citātus no Katrīnas II “Rīkojuma” un pierādīja, ka ir “Rīkojuma” piekritējs. Pats “Rīkojums”, kas bija iztulkots visās Eiropas valodās, pašā Krievijā pakāpeniski tika noklusēts, aizliegts par to skaļi nerunājot. Gluži tāpat arī dekabristi, lai aizstāvētu sevi tiesā izmantoja apgriezto taktiku apgalvojot, ka esot gājuši pa liberālā imperatora nosprausto ceļu.

Jebkurā darbības laukā, tikko tiek pāriets no vārdiem pie darbiem ir vajadzīga patstāvība. Patstāvība ne vienmēr nozīmēja pret valdību vērstas darbības. Šeit veidojas interesants juceklis. Sabiedrība tiecas uz patstāvīgu rīcību, piemēram, palīdzību zemniekiem – filantropisku vai arī izglītojošu, bet valdība tajā saskata pretvalstisku rīcību, jo uzskata, ka lai kas arī netiktu uzsākts, tas ir valdības monopols. Taču revolucionārā domāšana, kas apzināti nostājas pret valdību, bija tikai viena tās plašās kustības šķautne, viens virziens, kuram bija nepieciešamība pēc neatkarības, un ne vienmēr saistīts ar pretvalstisku darbību. Piemērs.

Ja jūs papētīsiet 18.gadsimta pirmās puses, īpaši Pētera valdīšanas laika un vispār laika līdz 1750.gadam drukāto izdevumu statistiku, tad redzēsiet, ka valdības izdevumi sastāda galveno masu. Galvenokārt tie ir – pavēles, rīkojumi, oficiālā avīze vai arī grāmatas, kas ir valdības oficiāli sankcionētas. Jau ap 1790.gadu produkcija, pirmkārt, nāk no privātām tipogrāfijām. Otrkārt – tie ir romāni. Romāni, kuros nav nekādas politikas, tur ir maigas jūtas, mīlestība, briesmīgi piedzīvojumi. Tā jau ir neatkarības, autonomijas, zināmas patstāvīgas dzīves pazīme.

Šī neatkarība prasa zināmu psiholoģisko modeli – lepnumu, cieņu pret sevi, apziņu, ka, iespējams, cilvēkam pazemoties ir daudz ļaunāk nekā fiziski ciest. Kā Puščins pirmajā nopratināšanā atbildēja Nikolajam I – kā tad viņš ļāvis sevi ievilkt sazvērestībā: “Ja es to nedarītu, mani sauktu par nelieti.” Kauna jūtas, pienākuma apziņa pret tautu un personīgās cieņas apziņa veidoja to kompleksu, ko toreiz sauca par cēlsirdīga cilvēka pazīmi, bet šodien mēs saucam par inteliģentumu.

Par neatkarīgas uzvedības, neatkarīgas psiholoģijas un neatkarīgas rīcības formēšanās piemēru kalpo Nikolaja Ivanoviča Novikova darbība. Novikovs izsauca Katrīnas II dusmas un 1792.gadā uz ilgāku laiku tika ieslodzīts Šliselburgas cietoksnī. Par ko? Novikovs nebija revolucionārs. Viņš bija reliģiozs, ar mistiku aizrāvies cilvēks, kurš pat nebija dzimtbūšanas pretinieks. Viņš bija filantrops, humāns, praktiskas dabas cilvēks. Viņš sevi veltīja darbam sabiedrības labā. Novikovs bija izdevējs, kurš radīja virspusēju, īpaši plašu, kā šodien teiktu – personīgā iniciatīvā balstītu grāmatu izdevniecību un tirgotavu. Lielisks organizators, viņš piesaistīja tulkotājus – studentus, sākumā drukāja vienā no valsts īrētā, vēlāk vēl divās tipogrāfijās, organizēja grāmatu tirdzniecību provincē. Viņa darbībā nebija nekā nosodāma, viss gāja no rokas, nekādas pretvalstiskas darbības viņš neveica. Tā bija darbošanās apgaismības laukā.

1780 – to gadu beigās Krievijā viens aiz otra sekoja neražas gadi ar badu. Tās nebija klimatisko apstākļu sekas, bet sociāli ekonomiskās krīzes pazīme. Valdība apjuka, zemnieki cieta badu, bet nekādu palīdzību nesaņēma. Novikovs, zemas – poručika pakāpes rezerves virsnieks (to vēlāk Katrīna viņam pārmetīs kā patriotisma trūkumu, jo nedien armijā), privātpersona, no kāda pārbagāta Sibīrijas rūpnieka (šī nauda viņam tika vienkārši iedota, uzdāvināta) aizņēmās lielu naudas summu. Nopirka graudus un vienkārši izdalīja zemniekiem, bez jebkādām formalitātēm, ar vienu noteikumu, ka nākamajā gadā būs jāatdod, bet ja nebūs, ko atdot, tad tā vietā jāuzbūvē no ozola koka klētis. Maskavas apkārtnē saradās klētis pilnas ar graudiem, kuri nākamajā gadā atkal tika aizdoti zemniekiem. Novikovs paveica to, kas nebija pa spēkam valdībai – pabaroja veselas guberņas un organizēja sirdsapziņā un savstarpējā atbalstā bāzētus zemnieku kooperatīvus.

Tas likās aizdomīgi – izbijis poručiks, kas apgādā Krieviju ar grāmatām, Maskavā atvēris bezmaksas aptieku, baro zemniekus, paveic lietas ar kurām ierēdņi nekā netiek galā. Lai gan tāds nebija Novikova nolūks, tas acīm redzami meta ēnu uz bezspēcīgo birokrātiju. Nebija ne mazākā nolūka pazemot valdību vai izraisīt neapmierinātību. Viņš tikai gribēja palīdzēt cilvēkiem. Ar to bija gana – viņš tika arestēts un iemests Šliselbergas cietoksnī. Droši vien būtu tur sēdējis ilgi, ja nebūtu noveicies – pēc četriem gadiem Katrīna II nomira. Pāvels, kuru zinām kā asinskāru un neiecietīgu, savu valdīšanu iesāka ar amnestiju. Viņš atbrīvoja Novikovu, ļāva atgriezties Radiščevam no izsūtījuma, bet dižo poļu tautas patriotu, sacelšanās vadoni Tadeušu Kostjuško personīgi apmeklēja cietumā un atdeva zobenu.

Novikovs iznāca no cietuma. Bet ne jau tas ir svarīgi. Svarīgi ir tas, ka mēs saskaramies ar sabiedrisko iniciatīvu, ar sabiedrības tieksmi uz pašnoteikšanos. Tā nav sagadīšanās, ka Novikova radinieks bija pirmās republikāniskās konstitūcijas autors, dekabrists, kurš biedrībā uzņēma Pesteli. Viņam arī bija īpaša veiksme, ko Ņekrasovs sauca par “krievu veiksmi” – viņš nomira pirms sacelšanās, tāpēc nenonāca ne cietumā, ne katorgā. Tomēr saikne starp neatkarības ideju, sabiedrības iniciatīvas pašpietiekamības ideju un vēlāko atbrīvošanās kustības attīstību, protams bija.

Mūs gan interesē kas cits – tādas svarīgas inteliģences īpašības kā sabiedriskums, tieksme pēc neatkarības, pēc patstāvīgām domām, jūtām un rīcības.

Paldies par uzmanību.