4.lekcija

Labdien.

Turpināsim mūsu sarunu „Kultūra un inteliģentums”. Iespējams klausītāji atceras, ka pagājušo reizi es runāju par to, ka inteliģentumam, kas savā būtībā ir maigas dabas, laipns -jābūt gatavam būt stingram, gatavam cīņai un spējīgam izrādīt varonību. Bez tā visa ir nepieciešams it kā atsvešināts, kritisks skatiens uz realitāti, jo domājošs, jūtošs, ar sirdsapziņu apveltīts cilvēks ir vērtējošs cilvēks, kurš vērtē arī pats sevi. Priekš tā cilvēkam ir nepieciešama zināma sevis apzināšanās pakāpe, spēja paskatīties no malas, spēja uz sevi paskatīties ar citu acīm, neizjūtot sevi kā pasaules centru, kas redz tikai sevi, bet visu pārējo kā kaut ko ārpusē eksistējošu. Māka paskatīties uz sevi, savu pasauli no malas, savu kultūru, savu dzimteni no malas – vienlaicīgi gan no iekšpuse, gan ārpuses – veido tādu inteliģenta cilvēka īpašību kā līdz mokām sakāpināta dzimtenes mīlestība.

Justies saistītam ar savu kultūru, savu tautu, savu dzimteni – tā ir inteliģenta cilvēka pazīme. Tikai tas nedrīkst būt saistīts ar to, ko franču rakstnieks Stendāls nosauca par „verdzisko patriotismu” – ar nekritisku attieksmi. Tieši pretēji, inteliģents cilvēks cieš no saviem trūkumiem, pamana tos daudz spilgtāk nekā dažs labs, varbūt pat nelabvēlīgs skatiens no malas. Tieši tāpat viņš cieš par savas dzimtenes trūkumiem. Tieši tāpēc cilvēkiem, kam piemīt virspusēja, reizēm verdziska mīlestība pret dzimteni, kas visbiežāk ir saistīta ar nepārvaramu pašslavināšanos, inteliģentie, mokošas dzimtenes mīlestības, augsti tikumiskas tiesas gan pār sevi, gan citiem cilvēki, šķiet eksistējošajai pasaules iekārtai naidīgi.

Par to ļoti labi rakstīja Gogolis – cilvēks, kurš slimoja ar dzimtenes mīlestību, kurš šajās jūtās sadega, bet reizē ar to, vairāk kā jebkurš, izjuta dzimtenes trūkumus. Atgādināšu, ar ko Gogolis pabeidza „Mirušās dvēseles”. Gogolis paredzēja, ka par romānu (poēmu, kā viņš pats to sauca) , kurā vēlējās un arī parādīja visu krievzemi, saņems pārmetumus, ka nav parādījis, kā to gaida virspusējs lasītājs, pozitīvo, ideālo varoni, kurš iemiesotu labo. Taču Gogolim parādās vienas vienīgas maskas, ģīmji. Viņš paredzēja, ka tiks apvainots patriotisma trūkumā, tāpēc beidzot pirmo daļu rakstīja: „Vēl no tā saucamo patriotu puses, kuri klusi un mierīgi salīduši pa kaktiem kārto savas lietiņas, uzkrāj kapitāliņus, iekārtojot savu dzīvi uz citu rēķina, nāks pārmetumi autora virzienā, jo vienmēr kad notiek kaut kas tāds, kas pēc viņu domām nomelno tēvzemi, parādās kāda grāmata, kur atklāta rūgtā patiesība, no visiem stūriem, kā tādi zirnekļi uz mušu, viņi metas ārā un saceļ brēku: „Vai ir labi to visu celt gaismā? Runāt par to skaļā balsī? Vai viss, kas še aprakstīts nav tikai mūsu darīšana? Vai tā ir labi? Ko teiks ārzemnieki? Vai ir labi par sevi runāt sliktu? Domājat, nesāp? Domājat, mēs neesam patrioti?”

„Uz tik saprātīgiem aizrādījumiem, raksta Gogolis, īpaši par ārzemniekiem, atzīšos, nav ko teikt. Ja nu vienīgi lūk ko: kādā attālā Krievzemes nostūrī dzīvoja divi kungi. Pirmais, vārdā Kifa Mokijevičs, rāmas nesteidzīgas dabas cilvēks.” Tālāk Gogolis raksta, ka Kifa Mokijevičs bija aizņemts ar filosofiskiem jautājumiem, piemēram: kāpēc dzīvnieks piedzimst kails, nevis izšķiļas no olas, cik tad milzīgai olai būtu jābut... „Otrs bija Mokijs Kifovičs, viņa miesīgs dēls. Viņš bija tas, ko Krievijā sauc par spēka mitriķi. Kamēr tēvs nodarbojās ar zvēru dzemdināšanu, visa viņa divdesmit gadīgā būtne traucās izvērsties. Neko viņš nedarīja viegli – vai nu kādam lūza kauli, vai pierē izauga puns.” Un lūk, cilvēki sāk tēvam teikt: „Apžēlojieties, cienīts kungs, Kifa Mokijevič!”, saka tēvam gan savi, gan sveši ļaudis: „Negals ar tavu Mokiju Kifoviču. Kā tāds dadzis. Nevienu mierā neliek!” „Jā palaidnis, palaidnis,” parasti atbildēja tēvs: „bet ko lai dara? Sist viņu par vēlu. Vēl apvainos mani varmācībā. Viņš jau ir patmīlīgs cilvēks, reizes divas trīs sarāsi – norims... bet runas – tur tā nelaime! Uzzinās pilsētā un sāks viņu vispār par suni saukt. Jūs ko, tiešām domājat, ka man nesāp? Es neesmu tēvs, vai? Tas, ka nodarbojos ar filosofiju un vienu otru reizi man nepietiek laika, vai tāpēc neesmu tēvs? Re, ka nekā! Esmu tēvs! Velns lai viņus parauj, esmu tēvs! Mokijs Kifovičs man, lūk te, sirdī sēž! Ja viņš arī paliks kā suns, tad ne jau no manis citi to uzzinās!”

Tieši par to pēc Gogoļa nāves dzejolī „Svētīts ļaunu nezinošs dzejnieks” rakstīja Ņekrasovs – par to mokošo paškritiku, kas iekļaujas inteliģentuma jēdzienā. Šī paškritika liek inteliģentas dabas cilvēkam vienlaicīgi nodarboties ar pašizaugsmi un nekārtību novēršanu dzimtenē. Gan viens, gan otrs ir daudz mokošāk nekā vadīt laiku mietpilsoniskā mierā. Inteliģentam garam dzīve vienmēr ir mokoša.

Pagājušoreiz mēs runājām par īpašu vidi, kurā veidojas cilvēki ar inteliģentuma apziņu. Ir vērts pie tā pakavēties. Šis jautājums ir pietiekoši sarežģīts un pretrunīgs.

No vienas puses augsta atbildības sajūta, garīgums, kā likums, veidojas tajās sociālajās aprindās, kas cieši saistītas ar nacionālo tradīciju. Krievijā, kā arī citās zemēs tā (zināmā mērā) ir zemniecība, muižniecība t.i. sabiedrības grupas, kuru dzīvi regulē iekšējais kodekss. Šis augstais garīgums uzkrājas pakāpeniski, vēsturiski. Pasaulē, kas mainās vulkānisku izvirdumu ietekmē, tas drīzāk iet bojā nekā mainās vai vairojas.

Bet no otras puses, vaganti, filosofu - apgaismotāju vide, kas atdalījusies no masas sociālā monolīta, rada šo spilgto personību, kas veido tādu kā tautas un laikmeta sirdsapziņu – rada veidošanās apstākļus.

Tā ir šķietama pretruna. Vienlaicīgi – pašas dzīves pretruna. Tik tiešām, garīgas vērtības uzkrājas stabilos, tradicionālos un lēni attīstošos dzīves mehānismos. Emocijas un jūtas ir viena lieta. Tā pati viduslaiku tautas un klosteru vide, kā arī citi tradicionālās vērtības nesošie sabiedrības slāņi sāka sevī uzkrāt augsti tikumiskas vērtības. Tomēr šīs iekšējās jūtas un darbība – uzvedība (tāda, kas piemīt atsevišķai personai), pašapziņa zināmu iemeslu dēļ nav vienotas. Lai spontānās, iekšējās inteliģentuma jūtas kļūtu par sabiedriskās dzīves faktu, tām vispirms jāuzkrājas tautas vēsturiskās apziņas slāņos. Vēlāk tās tiek nodotas cilvēkiem, kuriem piemīt stabila brīvība, patņiem, tiem sabiedrības slāņiem, kur veidojas personības, kur veidojas pašapziņa. Un tikai tad šī tautas uzkrātā bagātība kļūst par apzinātu faktu, pārvēšas uzvedībā.

Tātad mūsu priekšā ir divi savstarpēji saistīti, it kā kontrastējoši, viens otru atbalstoši, bet arī traucējoši mehānismi. To mēs ļoti labi redzam Krievijas inteliģences vēsturē. Neiedziļinoties tālāk par Pētera laikiem, sākot kaut vai no 18.gadsimta pirmās puses, mēs ieraugam it kā divus sociālus mehānismus. Viņu abu saknes ietiecas iepriekšējā kultūrā, kā krievu, tā Eiropas un kopā veido jaunus apstākļus. Šodien mēs runāsim par to vidi, kas 18.gadsimtā nebija saistīta ar tradicionālajām sabiedrības kastām (muižniecība, garīdzniecība), par t.s. „raznočinciem”.

Vispirms atļaušos citēt Hercenu. Žurnālā „Kolokol” nopublicētais Hercena raksts saucās „Septiņi gadi”, tie ir Aleksandra II valdīšanas gadi. Raksts veltīts Černiševska arestam. Hercenam ar Černiševski bija sarežģītas attiecības, nebūt ne ideālas. Tā bija savstarpēja nesapratne, aizdomīgums, bet tajā pašā laikā, līdz ko Černiševski piesēja pie kauna staba, nesaskaņas beidzās. Tūlīt Hercens asiņojošu sirdi uzrakstīja šim notikumam veltītu rakstu. Rakstā „Septiņi gadi” viņš deva tās vides, no kuras nāk Černiševskis, tādu kā kultūrvēsturisku aprakstu. Hercens aprakstīja kā šī vide, kuru viņš pats līdz galam nesaprata un nepieņēma, ir veidojusies. Tš bija sava laika revolucionārās jaunatnes vide.

Es nolasīšu tikai dažus fragmentus. „Tā saņem vienus vienīgus apvainojumus no augšas un neuzticību no apakšas. Tās lielais uzdevums ir attīstīt tautas sadzīvi lietojot tās nestabilos elementus – saprātīgo domu un svešo pieredzi. Tās uzdevums ir glābt krievu tautu no imperatora patvaldības un (Hercens izcēlis kursīvā) no sevis pašas.” Tā ir ļoti būtiska doma – glābt tautu notautas.

„To (t.i. raznočincu kārtu) nenomāc dzimtas īpašumi, dzimtas piemiņa, viņai ir maz kapitālu un vispār nav nekādas piesaistes tagadnei. Viņa ir brīva no pienākumiem un vēsturiskās atmiņas. Tās priekštecis ir plebejs Lomonosovs, kurš izcēlās ar savas domas izmēriem un daudzpusību, bet bija nācis par agru. Sapinusies starp tautu un aristokrātiju, veselu gadu simteni pēc Lomonosova, šī sabiedrības daļa tika veidota melnās miesās. Pilnā augumā tā izslienas tikai līdz ar Beļinski un kopā ar petraševciešiem, Mihailovu, Obručevu, Martjanovu u.c. soļo uz katorgu kristījot Krievzemi. Tā tiek apšauta Modļinkā – Hercens runā par oficieriem, kas atteicās šaut uz poļu sacelšanās dalībniekiem un paši tika nošauti. Tās pārstāvjus – nabadzīgus studentus izmētāja pa visu Krieviju. Un galu galā, šo jauno Krieviju Černiševska personā, nelietīgā Krievija demonstrē tautai piesietu pie kauna staba tirgus laukumā.”

Lūk par šo vidi mēs runāsim, jo tā vēl nebija tas, ko mēs saucam par inteliģenta cilvēka pasauli, bet bija tas ieraugs no kura izšāvās kristāli, tā bija tā auglīgā vide, kas laikā starp Lomonosovu un Černiševski radīja lielu kultūru. Kas tā bija par vidi sociālā nozīmē?

Jau Pētera laikā, tīri praktisku, valstisku mērķu vārdā radās nepieciešamība pēc izglītotiem cilvēkiem. Jaunajai birokrātiskajai valstij, kas būvējās kā milzīgs administratīvs mehānisms, bija nepieciešami jaunu profesiju, jauna tipa cilvēki ar īpašu izglītību un tos no kaut kurienes bija jāņem. Radās jautājums par mācību iestādēm. Mācību iestādēm nereti bija izteikts kārtu raksturs. Atvērās dažādas skolas, kurās gatavoja kancelejas darbiniekus, dažādu amatu meistarus, jaunākos oficierus un vispār cilvēkus, kas ir spējīgi pildīt visdažādāko jauno profesiju pienākumus – no zemes iemērīšanas līdz medicīnai. Šīm skolām bija vajadzīgi audzēkņi. Muižnieki savus bērnus šajās skolās nesūtīja. Viņi deva priekšroku armijai un izgājuši cauri dienestam gvardē, saņēma pakāpi un tad vai nu turpināja dienestu vai atgriezās muižā. (Izņemot to muižniecības daļu, kurai bez titula faktiski nepiederēja nekas. Viņu sadzīve maz līdzinājās muižniecības tradīcijai.) No otras puses Pētera ieviestā tautas skaitīšanas sistēma un dvēseļu nodoklis milzīgu masu, Krievijā tie bija vairāk kā 90% iedzīvotāju, padarīja par dzimtcilvēkiem. Dzimtcilvēkus arī šajās skolās neuzņēma. Kas gan tur mācījās?

Bija tāda kategorija – „zaldātu bērni”. Kara dienests Pētera laikos ilga visu mūžu. Pēc tā, kad pirmie dienesta gadi bija pavadīti aktīvo karadarbību pulkos un veselība kļuva vājāka, karavīrs tika ieskaitīts, kā mēs teiktu veterānos (toreiz viņus sauca par invalīdiem) un tika pārcelts uz dienestu garnizonu pulkos.

Dienot garnizona pulkā kareivis, kā likums, apprecējās, dzīvoja ārpus kazarmām vai arī ģimene dzīvoja kazarmu tuvumā un viņiem likumsakarīgi radās bērni.

Karavīrs jaunībā, kad viņu rekrutēja bija dzimtcilvēks, bet viņa dēls vairs ne. Viņš nokļuva īpašā „zaldātu bērnu” kategorijā. Tajā pašā kategorijā nokļuva pilsētnieku – amatnieku, tirgotāju bērni. Visu šo kategoriju sauca vienā vārdā – „raznočinci”. Lūk šie raznočinci arī gāja mācīties. Vismazāk tirgotāju, īpaši bagāto bērni gāja mācīties skolās un dienēt armijā, jo vecākiem bija iespēja atpirkties un tā bija oficiāli atļauta prakse. Mācību iestādes apmeklēšana skaitījās dienests, bet cilvēks, kas atrodas dienestā vairs nedrīkst būt vergs. Lai arī kareivja dienests bija smags, tas nesa brīvību – ierocis atbrīvoja. Cilvēkam, kuram tiek uzticēts ierocis, tiek uzticēta arī cilvēciska pašcieņa. Atcerēsimies Pētera vārdus: „Karavīrs ir vārds, kas apzīmē visus bez izņēmuma, tas ir sugasvārds, sākot no pēdējā ierindnieka līdz pirmajam ģenerālim.” Protams, tā ir tikai teorija. Dzīvē tas viss izskatījās ne tik impozanti. Bet tomēr lielākā daļa skolnieku un studentu, no kuru vidus nāca daudz izcilu 18.gadsimta cilvēku, bija tieši zaldātu bērni.

Otra rezerve bija garīdznieku bērni. Garīdzniecība bija īpaša kārta, kas nebija pakļauta dvēseļu nodoklim, līdz ar to atradās priviliģētā stāvoklī. Tā nepiederēja ne muižniecībai, ne jaunajai eiropeiskajai kultūrai. Tieši garīdzniecība Krievijā saglabāja vislielāko k;artu izolētību – laulības tika slēgtas šauri kārtas robežās. Muižnieks varēja aizbraukt uz ārzemēm, iemīlēties, atvest ārzemnieci mājās un apprecēt. Muižniecībai vispār šajā ziņā piemita plašs internacionāls vēriens. Toties garīdzniecība bija slēgta, nacionāla kopiena. Garīdznieku bērni, kā likums, devās mācīties garīgajos semināros, tam bija zināma tīri ekonomiska nepieciešamība. Tēvs kļuva vecāks, bet draudze bija ģimenes vienīgais ienākumu avots. Lauku garīdzniecība bija ļoti nabadzīga, ļoti atkarīga no muižniekiem. Ne velti no viņu vidus nāk vairāki zemnieku nemieru ideologi. Draudze bija jānodod dēlam. Tāpēc dēla uzdevums bija mācīties seminārā un apprecēties. Bet ne jau katrs popa dēls vēlējās kļūt par popu. Turklāt valstij nemitīgi bija nepieciešami kadri. Kur lai tos ņem? Viņus ņēma no semināriem, jo semināri deva labas latīņu valodas zināšanas, reizēm arī grieķu, vēlāk, sākot no 18.gadsimta 30 – to gadu beigām arī franču valodas zināšanas. Semināristi bija iepazinušies ar klasiskās literatūras avotiem.

Tieši no semināriem Lomonosovs un Trediakovskis atlasīja studentus savai pirmajai mācību iestādei t.s. Akadēmiskajai universitātei. Mazītiņai skolai pie Zinātņu Akadēmijas. Studentu skaits nebija liels, daži desmiti, bet tas, ka viņus atlasīja tādi cilvēki kā Lomonosovs un Trediakovskis, deva satriecošus rezultātus – gandrīz visi studenti kļuva par lieliem zinātniekiem. No turienes nāk Popovskis, Barkovs, Krašeņiņņikovs – tas pats, kurš apsekoja Kamčatku, astronoms Rumovskis, brīnišķīgās gramatikas sastādītājs Barsovs. Barsova skolnieks Karamzins sauca viņu par „dižo krievu gramatikas vīru”. Tā ir vesela zinātnieku paaudze.

No šīs vides nāca ne tikai zinātnieki, arī dzejnieki. Ļoti kolorīta ir Lomonosova mīluļa, vistalantīgākā skolnieka Barkova figūra – brīnišķīgs dzejnieks, latīnists, lielisks tulkotājs, kurš agri saslima ar to, ar ko sirga visa šī vide – dzeršanu. Arī tālāk mēs bieži saskarsimies ar šo traģisko apvienojumu – izglītots cilvēks, kurš ne tikai tulko, arī runā latīniski (Lomonosovs esot kliedzis uz kancelejas darbinieku Šumaheru, Zinātņu Akadēmijas prezidenta protežē: „Kas tu tāds esi?? Runā ar mani latīniski! Ja tu to vari – esi zinātnieks, ja ne – birokrāts!”). Tie ir izglītoti cilvēki, kuriem aiz muguras ir nabadzīga bērnība, smagi mācību gadi. Ir saglabājušās Lomonosova sūdzības vadībai - tās ir drausmīgas. Ziemas laikā viņš pasniedz Pēterburgas Akadēmiskajā universitātē – logi izsisti, viņš kažokā, studenti augoņiem klāti, izsalkuši – un tie ir topošie kultūras celtnieki.

Otra mācību iestāde, kura deva apzinīgu cilvēku kadrus (es nerunāju par profesijas iegūšanu, bet jaunu garīgo pakāpi) bija Maskavas universitāte. Tā tika dibināta Lomonosova uzstājīgas rīcības rezultātā un balstījās uz Akadēmiskās universitātes absolventiem, kā arī ārzemniekiem. Nekādā gadījumā nevajadzētu ļauties kārdinājumam un, kā tošodien mīl darīt neinformēti cilvēki, mētāties ar akmeņiem to ārzemnieku virzienā, kuri ieradās Krievijā, lai strādātu par pedagogiem. Protams, ka starp viņiem bija viltvārži, bet bija arī tādi izcili vīri kā Eilers, Bernulli. Vispār daudziem no viņiem ir milzu nopelni gan Krievijas ģeogrāfijas, gan ekonomikas, gan filoloģijas, gan jurisprudences, bet īpaši medicīnas attīstībā. Maskavas universitātes paspārnē tika nodibinātas divas ģimnāzijas, divi pansioni – viens augstdzimušajiem, otrs “raznočinciem” (mācījās viņi pēc vienas programmas un solos sēdēja kopā). No šīm skolām nāca liels skaits cilvēku, kas iepludināja apziņu ikdienas kultūrā.

Jāņem vērā, ka universitāte, kuras nopelni ir milzīgi, savās iespējās bija ļoti ierobežota. Tiesa, pateicoties Lomonosovam, universitātē iestāties bija iespēja arī dzimtcilvēku dēliem. Tas bija grūti, vajadzēja brīvlaišanu no muižnieka, dokuments glabājās universitātes kancelejā, kā šodien skolu atestāti un tika atdots tikai absolvējot. Universitāte tika pabeigta jau dienesta pakāpē un, kā likums, muižnieka statusā. Tas bija vēl viens ceļš kā tautas pašapziņa virzījās uz augšu. Tomēr dzimtcilvēku zēnu, kas tika atlaisti uz universitāti, bija maz.

Vairāk viņu bija citā mācību iestādē – Mākslas Akadēmijā. Mākslas akadēmija tika dibināta 18.gadsimta vidū un pildīja, pamatā, praktiskus uzdevumus. Kulturālajām Pēterburgas aprindām bija vajadzīgi mākslinieki, tēlnieki, arhitekti un gravieri. Tā bija amatniecības skola, tajā laikā vārds “māksla” nozīmēja amatu, tāpēc muižnieki tur nemācījās. Vēlāk, kad slavenais medaļu meistars grāfs F.Tolstojs tika iecelts par Mākslas akadēmijas prezidentu (jau 19.gadsimta vidū) visa viņa dzimta to uztvēra kā apkaunojumu. Muižnieks protams drīkst apgūt un mācīties glezniecību, bet tikai kā diletants. Kā profesionālam māksliniekam pelnīt ar to iztiku – tas ir pazemojoši. Par īpaši pazemojošu tika uzskatīta skatuve. Uz skatuvi kā uz apšaubāmu darbības lauku skatījās arī reliģisku apsvērumu dēļ.

Mākslas akadēmijas solus pildīja tie paši zaldātu bērni un “raznočinci”, bet bija arī dzimtcilvēku bērni. Par diviem no viņiem es gribu izstāstīt. Pirmais – pazīstamais portretists Rokotovs. Par viņu mēs gandrīz neko nezinam. Mēs pat nezinam viņa dzimšanas gadu un, kas pats satriecošākais, arī precīzu nāves dienu ne. Arī viņa personīgā dzīve mums gandrīz nav zināma. Veselā rindā avotu tiek kautrīgi minēts, ka viņš nācis no muižniekiem, bet tā ir kļūda. Viņš bija dzimtcilvēka dēls. Iespējams viņš bija muižnieka ārlaulības dēls. Iespējams, kāds viņam palīdzēja un viņš ļoti agri varēja kļūt par ievērojamu mākslinieku. Kāpēc es pieminu Rokotovu? Daudz par viņu nerunāšu, atliek paskatīties uz Rokotova gleznoto Strujskas portretu, lai saprastu, ka tajā atspoguļojas mūsu tēma. Te ir atveidota dvēsele nevis seja.

Citāds bija Voroņihina liktenis. Voroņihins bija dzimtcilvēks. Tiesa viņš bija augsti izglītota, kulturāla, maiga, visā visumā laba cilvēka – Stroganova dzimtcilvēks. Voroņihins kā zēns saņēma brīvlaišanu un kopā ar Pāvelu Stroganovu devās uz ārzemēm, jau kā biedrs, nevis kalps dzimtcilvēks. Abi kopā mācījās Ženēvā un 1789 – 1790.gados Parīzes politiskajā skolā. Vēlāk viņš kļuva par ievērojamu arhitektu. Kazaņas katedrāle Pēterburgā ir viņa daiļrades piemineklis, tāpat kā daudzas citas brīnišķīgas celtnes. Viņš bija ne tikai arhitekts, bet arī daudzpusīgi izglītots cilvēks. Hercens teica, ka viņš sevī ie apvienojis divas vides – izglītoto sabiedrību un vienkāršo tautu.

Būtu iespējams gari un plaši stāstīt par ārstu un viņu palīgu apmācības sistēmu, kas tā bija par savdabīgu pasauli. Lielā mērā medicīniskā izglītība bija saistīta ar popu bērniem, ar garīgo semināru audzēkņiem, jo medicīnā īpaši svarīga ir latīņu valoda.

Vēl bija arī teātra pasaule. Teātri pamatā apkalpoja viszemāko slāņu atvases. Uz skatuves karalis un karaliene, bet aiz kulisēm – vergi, dzimtcilvēki. Vienīgi imperatora teātrī aktieris ir brīvs cilvēks, bet bieži no dzimtcilvēkiem. Arī izturēšanās pret aktieri valsts dienestā bieži ir rupja, kā pret dzimtcilvēku. Vēl 19.gasimtā teātra direktors varēja aktieri arestēt, iesēdināt karcerī, sakliegt, nemaksāt algu. Aktieri bija beztiesiski, bet piederēja augstās mākslas pasaulei. Īsu brīdi – vakaros – viņi bija traģēdiju varoņi, saskārās ar viscēlākās iedvesmas idejām. Neskatoties uz to, šī pasaule vilināja jaunos muižniekus. Ne jau tikai viegli pieejamās balerīnas un apšaubāmie aizkulišu tikumi vilināja jauno muižnieku ieiet teātrī caur dienesta ieeju. Teātrī viņš elpoja mākslas gaisu. Viņš izgāja no kazarmām un nonāca nereglamentētā, ne īpaši izglītotā pasaulē. Ģeniāls aktieris verēja nebūt izglītots cilvēks. Bija arī aktieri ar augstu kultūru, kā Dmitrevskis. Tur pat līdzās vēl 18.gadsimtā bija arī tādi, īpaši sievietes, kas mācījās lomas tekstu “pēc dzirdes”, jo neprata lasīt. Daudzi, kā dižais aktieris Jakovļevs, aizrāvās ar dzeršanu. Vienlaicīgi tā bija mākslas pasaule, iedvesmas pasaule, kas vilināja kā magnēts.

Tāda bija vide, kura 18.gadsimtā lielā mērā ietekmēja arī sabiedrības kultūras seju. Šajā ziņā 18.gadsimts atšķirās no Puškina laikmeta. Puškina laikā dzejnieks ir muižnieks un, vispār, kultūru veido muižnieki. 18.gadsimta ir citādāks, notiek it kā divu pasauļu dialogs – starp “raznočincu” kultūru un muižnieku kultūru (kura tikai veido savu neatkarīgo personību, savu pašapziņu). Šīs divas pasaules ietekmēs viena otru un dos auglīgus rezultātus. Par muižniecības kultūru runāsim nākamreiz.

Paldies par uzmanību.