3.lekcija

Labdien.

Turpinam mūsu sarunu par tēmu „Kultūra un inteliģentums”. Gribu vēlreiz atgādināt, ka runa ir par inteliģentumu, kā savdabīgu apgarotības pakāpi nevis sociālo grupu vai grupu, kas saistīta ar izglītību, nodarbošanos u.t.t. Nāksies to atkārtot vairākkārt, lai mums nerodas domstarpības. Šoreiz vajadzēs pieskarties jaunai jautājuma šķautnei.

Pagājušo reiz mēs galvenokārt runājām par tādām garīgām kvalitātēm kā iecietība un labestība. Apskatījām pat zinātniski pamatotu piemēru, mātes un zīdaiņa dialogu, kā ideālas saskarsmes piemēru, kas balstās mīlestībā un labestībā. Bet labestība jau nav vienīgā psiholoģiskā īpašība. Vēl vairāk, vēsture mums piedāvā situācijas, sarežģītas, nereti traģiskas, kurās labestība ir spiesta būt, teiksim, ne visiem un ne vienmēr „laba”. Vēl arī senais humānista tēls – ar zobenu pie sāniem, humānista, kurš spēj ne tikai sludināt, bet savu patiesību arī aizstāvēt. Par to ir vērts parunāt, jo pie mums valda uzskats, it kā inteliģents cilvēks ir mīkstčaulīgs, kaut kas putrai līdzīgs, tāpēc īpaši izšķirošos, svarīgos brīžos viņš ir neuzticams. Turpat līdzās viņam stāv dzelzsbetona varoņi, kas attiecīgās situācijās arī nodrošina stabilitāti un kārtību.

Ir sarakstīts pietiekami daudz daiļdarbu par nestabilo inteliģentu, kurš viegli krīt panikā, kuru vajag kontrolēt, virzīt, audzināt – īpaši audzināt. Cik nav bijis šo audzinātāju! Šiem audzinātājiem gan pašiem bieži vien prasās pēc audzināšanas. Viņu audzināšanas izpratne ieslīgst galējībās, teiksim, līdz pat fiziskai iznīcināšanai. Šis mīts pie mums ir tā iesakņojies, ka par to jāpasaka pāris vārdu. Tēmas sakarā mani dziļi iepriecināja rakstnieks, kas pieder mazskaitlīgajai rakstnieku grupai, kuri par karu raksta patiesību. Pirmkārt tāpēc, ka pats karu zin, otrkārt tāpēc, ka ir patiess. Zināšanas bez patiesuma vai patiesums bez zināšanām – viens bez otra īsti nestrādā. Es runāju par Vasilu Bikovu, klausītāji droši vien atcerās viņa stāstu „Sotņikovs”, pēc kura tika uzņemta, manuprāt, ne tik dziļa filma.

Kā atceraties, tur notiek divu varoņu sadursme. Viens ir stiprs cilvēks, krietns staršina, kuram kaujas situācijā, „normāla kara”apstākļos būtu jādod priekšroka. Otrs varonis, kurš iemieso ( ne tāpēc, ka viņam profesija būtu tāda vai citāda) augsta garīguma, augstas iekšējās inteliģences cilvēku. Sākumā viņu redzam it kā no nepatīkamās puses, kā nav filmā ( tur no sākta gala viņš ir svētais, no pirmā kadra – Jēzus un tāpēc filmai trūkst dinamikas). Toties stāstā viņš uzvedās it kā labi, bet nesaprātīgi – cildenu motīvu vadīts saaukstējies dodas izlūkos. Tikai ne vienmēr cildenums ir nepieciešams. Faktiski, ar savu klepu viņš izgāž visu operāciju. Tomēr tad, kad viņi nonāk situācijā, kur ne fiziskais spēks, ne praktiskās dzīves iemaņas, kas ikdienas dzīvē staršinas Ribaka tipa cilvēkiem dod priekšroku, nelīdz, kad viņi nonāk galējā situācijā, kas prasa ārkārtēju gara spēku, dvēseles lidojumu, izrādās ka uzticamais un stiprais staršina Ribaks sāk bremzēt. Sotņikovs – inteliģents, neprasmīgs cilvēks, līdz zināmam brīdim nasta. Viņš traucē, kad jāizpilda vienkāršs uzdevums – lai pabarotu un sasildītu mežā salstošos partizānus, veikli jānozog auns un klusi jāpazūd. Te viņš ir vājš, te viņš uzdevumu izgāž, bet kad jāpacieš un jāiztur tas, ko nav iespējams, tad izrādās, ka fiziski vājais, nepraktiskais cilvēks ir pārāks un uzticamāks.

Ir vēl viens, cita godīga rakstnieka – Viktora Ņekrasova stāsts. Viņa „Zandarts” – nepretenciozs, neliels, patiess stāsts par leitnantu Iļjinu, par kuru arī visi mīl pasmieties. Viņš ir Zandarts, tā viņu sauc. Forma viņam nepieguļ, viņš ir izteikts civilists, bet kad nepieciešams parādīt gara spēku, izrādās, iekšējā inteliģence ir tas cietoksnis, ko ieņemt ir daudz grūtāk, nekā pievārēt fizisku spēku.

Tāpēc tendenciozie spriedelējumi par inteliģences mīkstmiesību un vājumu ir pļāpas, kurām es neticu. Mana dzīves pieredze arī rāda, ka garā stiprie cilvēki ir tādi, kuriem ir bijis uz kā balstīties. Vienam tā ir reliģija, otram – ticība savam talantam, trešajam – morālais pienākums savas tautas priekšā. Tās vienmēr ir ētiskas jūtas. Šie cilvēki ir izrādījušies spējīgi paciest to, ko cilvēka fiziskā būtne panest nespēj. Tāpēc es domāju, ka augstai inteliģentuma pakāpei piemīt varonība. To pierāda vēsture, jo civilizācijas vēsture dod daudz varonības piemēru, izcilas varonības. Kā likums, šie piemēri ir saistīti ar cilvēkiem, kam piemīt plašs dvēseles lidojums, kurus es sauktu par inteliģentas dvēseles cilvēkiem.

Tas mums dod jaunu tēmas pagriezienu. Šāda tipa cilvēks neizbēgami nonāk konfliktā ar ļauno. Viņš, kā likums, ir cīnītājs, cīnītājs grūtās situācijās. Viņa attiecības ar tiem, kas sagrābuši varu, reti ir idilliskas. Par to ir jārunā, jo pie mums valda cits mīts, kurš, kā tas bieži notiek, izmantojot socioloģiskus apgalvojumus, tiek vulgarizēts un novests līdz primitīvismam. Tas ir priekšstats, ka inteliģents ir varas algotnis – pakalpiņš. Tas ir dziļi maldīgs priekšstats. Te atkal tiek jaukti jēdzieni. Intelektuāla darba strādnieki, kas savu pienākumu dēļ, ir iesaistīti birokrātiskajā aparātā vai administratīvajā mašinērijā, var tikt saukti par intelektuāļiem (reizēm viņus sauc par inteliģentiem) vai inteliģentā darba strādniekiem, vai vēl kaut kā. Toties ja mēs šo priekšstatu pārnesam uz cilvēkiem, kas pilda sabiedrības prāta un sirdsapziņas funkcijas, nevis pilda valsts aparātu apkalpojošās funkcijas, tad sanāk pavisam kas cits.

Kā likums, šie ļaudis ir ne tikai neuzpērkami, bet par savu neuzpērkamību gatavi arī maksāt. Un jau kuro reizi – to ilustrē visas vēstures gaita. Nevienā citā sabiedrības grupā mocekļu nav tik daudz, un nekad nav bijuši. Tieši tāpēc tas ir ļoti aizvainojoši, ja mēs šos cilvēkus pielīdzinām algotiem sulaiņiem. Tas ir tik pat primitīvi, kā tas tika darīts antireliģisko kampaņu laikā, kad tika apgalvots, ka Romas cirkā mirstošie mocekļi to darīja, lai aizmiglotu masām prātus ar reliģiozām dogmām. Šāds primitīvisms ir dumība un zaimošana. Tieši tāpat mēs nemirdzam ar prāta spējām, kad inteliģenta gara cildenā pašuzupurēšanās aktā redzam kaut kādu savtīgu kalpošanu kārtējajai sociālajai iekārtai.

Vēl vairāk, lai rastos tāda parādība kā inteliģentums, ir vajadzīgi cilvēki ar zināmu neatkarības pakāpi. Sabiedrība dažādos vēstures posmos izkristalizē šādas nosacīti neatkarīgas grupas. Bieži tie ir no sabiedrības izstumti vai paši ar sabiedrību saites sarāvuši cilvēki. Vienmēr atradīsies kāds, kas nespēj ērti iekļauties dotajā sociālajā vidē. Tos vēl nevar nosaukt par inteliģenta gara cilvēkiem, bet tā jau ir vide, augsne no kuras izaugt.

Tādus cilvēkus mēs sastopam dažādos vēstures attīstības etapos. Un nekad mēs nevaram teikt, ka tā ir iemiesota inteliģence. Mēs teiksim – tā ir vide, kur inteliģence var rasties. Tā piemēram, senajā Krievijā viduslaikos parādās noteiktu ļaužu grupa, kurus sauc par atkritējiem. Viņi kaut kā neiedzīvojās sabiedrībā, jebkurā vidē – svešie, viņi nejūtas ērti, viņi ir kritiķi. Paši, protams,arī nebūt nav ideāli. Tieši tāpat kā kriminālie elementi saplūda ar antifeodālās zemniecības protestiem (viņi taču arī nemācēja atrast sev vietu, bēga), tāpat arī cilvēki ar plašāku pasaules skatu, saasinātu sirdsapziņu, reizēm vienkārši „nemiera gari”, aiziet, ceļo, kļūst par klaidoņiem, bieži intelektuāliem, izglītotiem klaidoņiem. Es runāju par tiem cilvēkiem, kurus 12. gadsimta Eiropā sauca par vagantiem t.i. „klaiņojošajiem”. Bieži tie bija studenti, bet students viduslaikos būtībā ir sociāls stāvoklis. Kamēr viņš mācās kādā no universitātēm vai klosteru skolām, viņam ir sociāls statuss, bet tad, mainot skolas, ceļojot no vienas uz otru viņš sāk klaiņot.

Tātad tie ir studenti, mūki, ceļojošo vai ubagojošo ordeņu brāļi, svētceļnieki t.i. cilvēki, kuriem pārvietošanās pieder pie statusa. Viņi klaiņo, jo tāda ir viņu šīs zemes loma. Viduslaikos tas vispār nav nekāds retums, jo zeme jau pēc savas būtības ir teritorija svētceļojumiem. Bet starp šiem ļaudīm ir tādi, kas nebūt nedodas uz svētvietām, viņi tikai izliekas par godbijīgiem svētceļniekiem. Patiesībā tie ir dzīvesprieka pilni cilvēki, kas sacer ne vienmēr tās pieklājīgākās dziesmas un kuplejas, kas piesātina dzeju ar antīkās mīlas lirikas un tautas folkloras elementiem. 19.gadsimta sākumā priekšstats par viduslaikiem romantiķu galvās sagriezās ar kājām gaisā, kad tika uzieti šīs dzejas krājumi. Līdzās sapņainam mūkam vientuļniekam, cēlsirdīgam Tā Kunga kapa iekarotājam uzradās dzīvespriecīgs erudīts, kurš sacer diezgan vaļīga, bieži neķītra satura dzeju latīņu valodā. Tas ir dzejnieks vai erudīts profesionālis, kuram šās zemes dzīvē vietas nav. Šī īpašā vide bija opozicionāra. Tikai vaganti ir opozicionāri līdz zināmai robežai, nekad neieslīgstot atklātā dumpī. Viņi skatās uz sabiedrību it kā no malas, pāris soļu atstatumā. Viņu skatiens ir ironisks, kritisks, ņirdzīgs (tas tieši dažiem valdniekiem patīk, citiem atkal ne). Viņi it kā spēlējas ar sabiedrību, atrodas ārpus tās.

Tāda pat bija Renesanses laikmeta pozīcija. Viņi paši sevi sauca par humānistiem, jo ļoti augstu vērtēja cilvēcisko cieņu, humanitārās zinātnes – zinātnes par cilvēku un izglītotību. Tie bija sociāli ļoti dažādi cilvēki. Bija augstas amatpersonas (atsevišķi humānisti, kā Nikolajs V pat ieņēma pāvesta krēslu), daudzi bija valsts ierēdņi, kā Nikolo Makiavelli, kurš daudzus gadus kalpoja Florences republikai. Tomēr viņi nebija vienkārši dieva kalpi vai ierēdņi. Viņi radīja īpašu kultūras cilvēku brālību, nenofiksētu, bet tādu brālību, kuras biedri viens otru viegli atpazina. Tā, piemēram, Tomass Mors atpazina Roterdamas Erasmu, kad tas bez stādīšanās priekšā ieradās pie viņa. Erasms nodemonstrēja savas zināšanas, pēc kā Tomass Mors iesaucās: „Vai nu tu esi Erasms, vai pats velns!” Gluži kā sazvērnieki viņi atpazina viens otru un tiešām tajā pasaulē viņi bija svešķermenis – kultūras un prāta cilvēku sazvērestības dalībnieki. Viņu attiecības ar varu bija sarežģītas, kaut arī reti nonāca līdz konfliktam. No viņiem velkas smalks pavediens uz to filosofu republiku, kas Eiropā izveidojās 18.gadsimtā.

18.gadsimts – gadsimts, kas pats sevi sauca par apgaismības gadsimtu, kas uzskatīja sevi par izcilu gadsimtu, jo ir pēdējais cilvēces nelaimju gadsimts. Tas ir gadu simtenis, kad iepriekšējās nejēdzīgās cilvēces vēstures – aizspriedumu, māņticības un asiņu jūras nogurdināti, cilvēki ieraudzīja saprāta gaismu. Viņi cerēja, ka tagad uz nākamā gadsimta sliekšņa (tuvojās 19.gadsimts) notiks globālas pārvērtības, jo nevar taču būt, ka ieraudzījuši saprāta gaismu, ļaudis varētu turpināt dzīvot tumsā. Kā teica Karamzins: „Mēs jautām lielo prakses un teorijas saplūšanu.” Filosofi ir radījuši teoriju, tagad sākas praktiskās darbības laiks, iemiesosies visu cilvēku brālībā. Atcerieties Šillera himnu „Oda priekam!”: „Miljons ļaužu, apskaujieties!” Jaunais Karamzins sapņoja, ka viņš nostājas kalna galā un sapulcina ap sevi visu cilvēci. Un ja viņš spētu ar vārdiem: „Apskaujieties, brāļi!” visus iedvesmot un viņi mestos viens otra skavās, tad Karamzins mierīgu sirdi varētu nodot sevi Dieva rokās. Tie ir jaunekļa sapņi. Karamzinam nāksies šais sapņos rūgti vilties. Bet tie ir laikmeta sapņi. Vēlāk Hercens rakstīja, ka vēl nekad cilvēks nav elpojis tik viegli, kā dižajā 1790 – to gadu pavasarī. Dižais 1790 – to pavasaris nebūt neturpinājās ar vasaru, bet ar nepiedzīvota mēroga asinspirti. Tas turpinājās ar revolūciju, teroru un tad karu, kas no 1792 – 1815.gadiem satricināja visu Eiropu no Gibraltāra līdz Maskavai.

Filosofi dzīvoja šo pārmaiņu gaidās un viņu nebija daudz, kādi divi desmiti cilvēku dažādās zemēs – no Pēterburgas līdz Londonai (galvaspilsēta viņiem, protams, bija Parīze). Patiesībā viņi bija tādi paši cilvēki, kā visi pārējie un tik pat pakļauti gan cilvēciskām vājībām, gan skaudībai, gan greizsirdībai – viņus arī plosīja pretrunas. Taču viņiem bija kopīga pārliecība: viņi jutās kā jaunā laikmeta apustuļi un svēti ticēja, ka vārds, ko viņi sludina, rada jaunu pasauli. Un šis vārds, kas viņus vienoja bija "tolerance”. Iecietība, kas viņu izpratnē pretnostatījās viduslaiku neiecietībai, naidam, tieksmei ar varu uztiept savus uzskatus. Drīz vien šie cilvēki saskārās ar to, ka lai vārds nekļūtu par tukšu skaņu, tam jākļūst par kaujas saukli. Ne velti petinieki kādā dziesmiņā iedāvāja viņiem iesauku „tolerants intolerants” – iecietīgie neiecietīguļi jeb nesavaldīgie iecietīgie t.i. tie, kas sludina iecietību, bet paši ir neiecietīgi, nesavaldīgi, nesamierināmi, agresīvi.

Starp citu, šāds pagrieziens notiek bieži. Kad demokrātijas pretinieki jūt, ka sāk zaudēt pozīcijas, viņi apelē pie demokrātijas un saka, ka tas ir nedemokrātiski pakļaut viņus tik asai kritikai, jābūt iecietīgākiem. Tāpēc pats vārds iecietība izvirzīja jautājumu gan par tā enerģiju, gan cīņas formu. Šeit atļaušos pieminēt kādu epizodi.

Runa būs par Voltēru. Es speciāli pieskaros Voltēram, jo daudzas lietas šā patiešām izcilā cilvēka uzvedībā un personībā mūs šodien kaitina. Šodien mums Voltērs vairs nešķiet tāds patiesības apustulis un, vēl vairāk, daudzas viņa personīgās īpašības, kā teiktu Puškins, nākas attaisnot. Tik un tā, piemēram gribu izmantot viņu. Runa būs par iecietību. Voltērs – sludinātājs rakstnieks, filosofs, lielisks dzejnieks, dramaturgs, nenogurdināms pamfletists, cilvēks, kura fiziski vecajam ķermenim piemita milzīga dvēseles enerģija. Viņš nebija tikai ņirdzīgs satīriķis vai, kā viņu sauca ienaidnieki – cinisks vecā ienaidnieks. Viņš bija arī cilvēks ar dižu garu un dziļi inteliģentu dvēseli. Varbūt tas skan nadaudz negaidīti. Mēģināšu paskaidrot. Tās nav idejas, bet dvēsele, personība.

Katru gadu Bērtuļu nakts gadadienā Voltērs bija slims. Bērtuļu nakts... Šie notikumi risinājās gandrīz divsimt gadu pirms Voltēra, būtu laiks arī aizmirst šo savstarpējās neiecietības izpausmi, kad katoļi, pārkāpdami pamieru bez nožēlas slepkavoja sievietes, bērnus, sirmgalvjus – protestantus, kas kopā ar admirāli Kolinjī bija pārpludinājuši Parīzi. Atbaidoši grautiņi pārvēlās dienvidiem, Tulūzai, Francija tika nodevīgi pielieta ar asinīm, profanētās reliģijas un baznīcas vienotības vārdā. Varētu šo notikumu filosofiski nosodīt, varētu vēsturisko pagātni kritizēt – mēs visi to darām viegli un pat mīlam darīt. Bet šajā dienā saslimt – tas ir pavisam, kas cits. Tās ir ne tikai idejas, tā ir sirdsapziņa, kas valda pār fizisko ķermeni, sirdsapziņa, kas sasniegusi galējo dziļuma līmeni. Tā atklāja Voltēram darbības lauku, sfēru, kura, man liekas, ir pelnījusi visaugstāko cieņu – nepatiesi apvainoto aizstāvēšana, īpaši reliģiskā fanātisma upuru aizstāvēšana.

Visi atceras hugenotu Kalasu. Francijas dienvidi, Tulūzas apkaime, no vienas puses tur ir daudz protestantu (hugenotu), bet tur ir arī stipra un fanātiski uzvilkta katoliskā tendence. Tā kā jau labu laiku velkās aizspriedumu un slepkavību virtene, pilsētnieku masas atrodās protestantu sazvērestības gaidās. Un atgadās šāds notikums. Sirmgalvja protestanta Kalasa ģimenē – nelaime, vis ticamāk, neprāta lēkmē izdara pašnāvību dēls (viņš pakārās). Sākās ar baumām un tenkām pilsētā, tad iejaucās mūki un tad pilsētas tiesa. Tiesa norisinājās fanātiskā gaisotnē, neievērojot nekādus likumus. Tēvs tiek apvainots dēla slepkavībā. Klīst runas, ka dēls gribējis pāriet katoļticībā, bet tēvs viņu nogalinājis. Seko baiss spriedums. Sešdesmitgadīgais sirmgalvis tiek vilkts uz rata, bende viņam salauž rokas un kājas, viņa līķis tiek sadedzināts. Kalasa meitas tiek iespundētas klosterī, bet ģimene ir spiesta bēgt.

Par šo lietu uzzināja Voltērs. Viņš ne tikai metas aizstāvēt Kalasa piemiņu, viņš eksplodē, ar asarām acīs raksta, raksta draugiem, raksta valdībai pietuvinātiem cilvēkiem. Šo lietu viņš padara zināmu Eiropas sabiedriskajai domai. Klaja netaisnība, kas notikusi dziļos Francijas dienvidos, tiek apspriesta visā Eiropā no Pēterburgas līdz Londonai. Rezultātā, tiesa, pēc nāves, Kalass tiek attaisnots, viņa meitas atbrīvo no klostera. Bet pats svarīgākais – tā ir dvēseles uzvara.

Vēl viens gadījums. Ļoti līdzīgs. Turpat netālu no Tulūzas, kādam citam protestantam arī nelaime. Viņa meita, acīm redzot psihiski ne īpaši līdzsvarota, nonāk klosterī, kur ar rīkstēm viņu mēģina pievērst īstajai ticībai, meitene neiztur un, laikam jau neprāta lēkmē, iekrīt akā. Mierīgo provinciāļu ģimeni, kluso Sirvēnu ģimeni apvaino rituālā slepkavībā. Ģimenei izdodas bēgt, bet aizmuguriski viņiem tiek piespriests nāvessods. Ja palasām tā laika Voltēra vēstules, tad tās ir rakstītas ar sirds asinīm: „Es esmu vecs, es raudu, raudu, jo piederu šai drausmīgajai nācijai. Viņi skraida no laukuma, kur velk uz rata, kur slepkavo uz komisko operu. Viņi ir tīģeri, mērkaķi.” Pēc neilga laika nevis Francijas dienvidos, bet jau ziemeļos notika lūk kas. Jauns cilvēks, La Barrs, muižnieks, kļuva par greizsirdības upuri. Viņam sāka pievērst uzmanību kāda dāma, klostera priekšniece, kas pirms tam izrādīja laipnību kādam tiesnesim. Šis tiesnesis apvainoja jauno muižnieku ķecerībā. La Barra mājās tika veikta kratīšana. Atrada Voltēra sacerējumus un vēl kādus brīvdomīgus romānus. Viņš tika apvainots svētuma zaimošanā. Kā reizi šajā laikā kāds uz tilta bija apskādējis krucifiksu. Ar jauno cilvēku apgājās necilvēcīgi – viņam izrāva mēli, nocirta labo roku, nocirta galvu, bet līķi sadedzināja.

Līdz ar to, kad Voltērs ar izsmieklu apšaudīja fanātismu, viņš nebūt nebija cilvēks, kas rāmi sēž kabinetā un viņa darbi neatbalsojas. Šodien skatoties pagātnē uz 18.gadsimta vidu mums ir viegli spriedelēt, ka mēs būtu rīkojušies citādi, ka iespējams, mēs nebūtu ieslīguši tādās izsmiekla galējībās kā Voltērs. Taču viņa priekšā bija asinskārs un visvarens ienaidnieks, ar kuru bija jācīnās tā kā varēja. Ne tikai reliģiskais fanātisms, jebkura netaisnība satrieca viņu tā it kā šī vardarbība būtu vērsta pret viņu pašu. Viņš ierosināja neskaitāmas tiesvedības. Vecā režīma bezkaislīgās, mēmās tiesas arhīvos krājās netaisnība aiz netaisnības. Voltērs jau bija vecs un nevarīgs, kad uzrakstīja pēdējās rindas, rindas, kurās – it kā šī netaisnība trāpītu tieši viņa sirdī – viņš vērsās pie cilvēka (precīzāk pie viņa pēcteča), kurš bija nepatiesi notiesāts. Runa bija par Indijā karojušo ģenerāli Lalli, kurš zaudēja angļu karaspēkam Pondišari pilsētu. Viņš tika apvainots nodevībā un nogalināts. Voltērs pierādīja, ka ģenerālis nav vainīgs, ka viņš ir neskaitāmu ļaunprātību upuris un pārvērsts par „grēkāzi”. Īsi pirms nāves Voltērs uzzināja, ka Lalli ir attaisnots. Pēdējais, ko viņš uzrakstīja bija: „Mirstošais augšāmceļas, kad saņem dižo vēstuli!”

Ja cilvēku tik ļoti satriec pasaulē valdošā netaisnība, ka savā aiziešanas brīdī viņš domā par cīņu ar to, tad ir pelnījis ne tikai cieņu, bet arī visu savu grēku piedošanu. Šaubos, ka tie, kas ar tādu vieglumu šodien met viņa virzienā akmeņus, spētu savā biogrāfijā uzrādīt līdzīgus faktus. Tātad – cīņa par toleranci, par humānismu prasa drosmi. Īstu drosmi, jo šī cīņa notika patiesi bīstamos apstākļos. Un Voltērs nav vienīgais. Mēs vēl redzēsim milzīgu galeriju ar sirdsapziņas cilvēkiem, cilvēkiem, kuriem cīņa ar netaisnību, ar neslēptu derdzību bija svarīgāka par personīgo drošību, pat dzīvību.

Paldies par uzmanību.

.