2.lekcija

Labdien.

Pagājušo reizi mēs runājām par inteliģentuma jēdzienu un to, kādi psiholoģiski kompleksi izsauc tās jūtas un darbības, kas pretnostatās inteliģentumam. Paspējām parunāt par to, ka inteliģentums un to iznīcinošais pretmets - derdzība ir kultūras augļi, kā pretpoli. Kā vienu tā otru dzemdina kultūras gaisotne. Tās abas atrodas nemitīgas savstarpējas cīņas stāvoklī.

Jāņem vērā, ka šie spēki atšķiras. Inteliģentumam piemīt milzīgs spēks, mēs tālāk redzēsim, ka tas ir izturīgs un spējīgs atdzimt apstākļos, kad liekas, ka nekādas kultūras parādības nespēj pastāvēt. Toties inteliģentums nav agresīvs. Bet tā kā graujošie spēki ir ļoti agresīvi un, zināmā mērā, tiem piemīt lielāka aktivitāte, tad pat atrodoties līdzsvara stāvoklī, inteliģentumam draud lieli zaudējumi, jo iztrūkst aizgādnības un aizsardzības mehānismi. Tieši tāpat kā, teiksim, ekoloģijā, kad daba sastopas ar cilvēka tehniski bruņoto roku. Daba kļust bezspēcīga, un ja to neaizsargā, tā nonāk vājā pozīcijās. Neskatoties uz to dabai ir milzīgas rezerves: atšķirībā no mūsu tehnikas viņai rezervē ir vesela mūžība un tieši tāpēc nobeigumā uzvarētāja būs daba. Iespējams, ka cilvēka iznīcināšanas ceļā. Bet, neskatoties uz to, katrā atsevišķā cīņas nogrieznī daba atrodas vājā pozīcijās.

Tas pats ir vērojams kultūras, inteliģentuma no vienas puses un no otras puses graujošo, naidīgo spēku attiecībās. Humānisma, inteliģentuma spēkiem piemīt milzīgas rezerves. Par to mēs varam spriest pēc tā, ja aplūkojam cilvēces vēsturi. Ne humānisms, kas pēc būtības ir neapbruņots, ne inteliģentums, par kuru tiek runāts, ka tas ir mīkstčaulīgs tomēr nav izzuduši, kaut visumā tie ir neaizsargāti. Tālāk mēs runāsim par to kā tie tika nīcināti, kādi uzbrukumi un metodes ir pielietoti, lai iznīcinātu šīs parādības. Tās izrādās ir ļoti noturīgas. Tās nemitīgi atdzimst no jauna. Tās, acīm redzot, ir cilvēka dabas pamatos. Starp citu, ja ir nepieciešams inteliģentuma, kā augstas socializācijas tēls, kā cilvēku attiecības, kas balstās savstarpējā cieņā un beznosacījumu mīlestībā, tad šis tēls ir māte ar bērniņu rokās. Tās ir visas Dievmātes ikonas un vispār tāds simbols, kas ceļo cauri visai civilizācijas vēsturei. Runa jau nav tikai par mīlestību (kaut, saprotams, mīlestība ir absolūti nepieciešama). Lūk piemērs.

Stāsts ir par daudz vispārīgāku lietu, kas skar mūs visus – par dialogu, par savstarpējo sapratni. Kāds amerikāņu psihologs pētīja mātes un vēl nerunājoša mazuļa saskarsmi, darīja to ļoti labi, tehniski pamatīgi, uzņēma filmas, projicēja palēlinājumā, pētīja un noteica sarunas norisi. Izrādījās, ka māte, lai arī runā vienā valodā, bet nesen, pāris mēnešus vai dažas nedēļas atpakaļ dzimušais mazulis runā savā – pavisam citā valodā, viņi sarunājas. Tomēr. Kā pirmo nosacījumu pētnieks izvirzīja savstarpējo vēlmi kontaktēt, saprast vienam otru. Viņš veica vēl vienu interesantu gājienu – dabiskos apstākļos fotografēja nevis pozējošas, bet vienkārši mātes, kas baro mazuļus un sarunājas ar tiem. Vēlāk, lēnām caurskatot attēlus, viņš atklāja, ka gan māte, gan bērns it kā apmainās valodām. Bērns ar savu mīmiku atdarina mātes mīmiku. Viņš mēģina atkārtot mātes sejas izteiksmi, viņš smaida, ja smaida viņa, izdod mātei līdzīgas skaņas. Bet ko dara māmiņa? Viņa “aizmirst” savu pieaugušo, cilvēcisko valodu, sāk guldzināt atdarinot zīdaiņa valodu. Respektīvi – divas patstāvīgas, dažādas būtnes, kuras saista mīlestība un interese vienam par otru, vēlme saprast, lai iepazītu nezināmu svešu pasauli, apmainās valodām. Abi divi atmet savu personīgo valodu un runā svešajā valodā, tāpēc, ka svešā valoda ir cita personība.

Mūsu acu priekšā ir jebkura dialoga modelis. Uzskatu, ka man ir tiesības teikt, ka tas ir arī inteliģentuma modelis. Tāpēc, ka inteliģentuma būtība ir vēlēšanās saprast otru cilvēku, vēlme saprast, ka viņam ir tiesības būt citādam, ka viņam nav jābūt tādam, kā es, ka viņš man ir interesants tāpēc, ka ir citādāks un ka es nevēlos viņu sabradāt, ieģērbt uniformā un padarīt tādu, kā es, lai man būtu vieglāk viņu komandēt. Man ir interesanta viņa iekšējā pasaule – īpatnēja, man jauna, neierasta.

Atkal pievērsīšos Čehovam. Kādā vēstulē Čehovs izteicās, ka viņa ideālam ir vairāki trūkumi. Viens ir tas, ka tas pīpē, bet otrs, ka nezin svešvalodas. Tā nav tiesa. Čehovs labi runāja vāciski, pat viņa pēdējie vārdi: “Ich sterbe!” bija vācu valodā. Itin pieklājīgi runāja franciski. Taču viņam tas likās nepietiekami, uzskatot, ka svešas valodas zināšana inteliģentu cilvēku īpaši bagātina, tā ir īpaši aizraujoša un svarīga. 19. gadsimta sākumā bija tāds slavens poliglots Meccofanti, itālis, viņš bija pieņēmis kā likumu runāt ar cilvēkiem viņu dzimtajā valodā. Tā, protams, ir inteliģenta cilvēka pazīme, ja vien to varētu realizēt pilnībā, bet ne katram ir tādas dotības.

Atgriezīsimies pie dialoga problēmas un pie tā, kas mums ir saistīts ar inteliģentuma jēdzienu, ko 18. gadsimtā sauca par toleranci, lietojot franču vārda “tolerer” atvasinājumu, kas būtībā nozīmē paciest. Krievu valodā tas tulkojas iecietība un nozīmē lūk ko – es cienu otru cilvēku, es neaizliedzu viņam paust savus uzskatus, cienu viņu par to, ka viņš ir oriģināls un nelīdzinās man.

Atmiņā nāk rosinoša epizode. 19. gadsimtā Krievijā atgadījās kāds interesants konflikts. Karamzins slavens rakstnieks, vēsturnieks gados (nemaz ne tik lielos – nedaudz pāri 50) pauda ārkārtīgi konservatīvus uzskatus. Brīvību alkstošie jaunie liberāļi viņu ļoti nosodīja, kritizēja, rakstīja par viņu epigrammas. (Puškins, lai arī ļoti mīlēja Karamzinu, rakstīja asas epigrammas.) Tādi dekabristi kā Nikolajs Turgeņevs it kā noliedza tiesības viņam paust savu viedokli – sak’, ja jau viņa viedoklis nav progresīvs, tad šāda viedokļa esamība ir ārkārtēji kaitīga. Vēstulē savam brālim, jaunajam liberālim Vjazemskim, Karamzina sieva reiz uzrakstīja, ka šie (tai skaitā Vjazemskis) brīvdomātāji nepieļauj nevienu cita cilvēka domu, kā tikai savējo. Viņi visus grib saģērbt liberāļu uniformās un viņu brīvība izpaužās uniformu nomaiņā – no konservatīvās uz liberālo. Karamzina brīvības būtība bija dzīve bez uniformas, domāt ko gribas, kā liekas pareizi un virzīties pa patiesības ceļu.

Tā kā… šie strīdi ir seni. Mēs sakām, ka inteliģents cilvēks tiecas saprast otru cilvēku. Bet kā otru cilvēku uztver neinteliģentais? Pirmkārt viņš ir pārliecināts, ka pats domā pareizi. Inteliģentuma jēdziens neizbēgami ir saistīts ar šaubām. Šaubās balstās visa eiropeiskā doma. Pazīstamais 17. gadsimta franču filozofs Dekarts ir teicis slaveno frāzi: “Domāju, tātad esmu.” Pēc būtības tas ir tas, ko varētu uz sava karoga rakstīt katrs domājošs cilvēks, t.i. inteliģents cilvēks. Dekarts neteica, ka nedomājošie neeksistē. Viņš uzskatīja, ka eksistence bez domāšanas nav eksistence. Tas ir pavisam kas cits. Zāle eksistē, bet tā nezin, ka eksistē, bet cilvēks tieši ar to atšķiras, ka zin, ka eksistē. Lūk ko nozīmē “Cogito, ergosum” – “es domāju, sekojoši, eksistēju” Kas tad ir domāšana, ko Dekarts saprot ar domāt?

Domāšana – ir tiesības šaubīties, spēja kaut vienreiz dzīvē apšaubīt jebko. Tas neparedz negatīvu skatījumu, būtu naivi iedomāties, ka Dekarta doma aicina neticēt nekam. Ja es pieņemu svešu domu bez apšaubīšanas, tad tā nav mana doma, tā ir sveša doma, bet es tikai maiss, kurā doma ir iesviesta. Es to esmu paņēmis no svešām rokām, sekojoši, tā nav kļuvusi par manas personības sastāvdaļu. Vienreiz apšaubot visu un tad pieliekot savas personīgās, garīgās, dvēseles un prāta pūles, brīvi izvēlētās un pieņemtās konkrētās idejas kļūst par manu sastāvdaļu.

Te arī parādās vēl viena svarīga inteliģenta cilvēka īpašība, kas viņu atšķir no neinteliģenta – savus dzīves principus viņš būvē uz paša izauklētu, savu domu bāzes. Viņš var kļūdīties, bet ir gatavs par savām kļūdām maksāt pat ar savas dzīvības cenu.

Mēs bieži runājam par uzskatiem: man ir tādi un tādi uzskati. Uzskatu vērtību nosaka ļoti vienkārši: ar ko tu esi gatavs par tiem maksāt? Ja šo ideju vārdā tu esi gatavs atteikties no kafijas tasītes, bet uz lielāku upuri neesi gatavs, tad tās vairs nav idejas. Kad Tolstojs, jauns artilērijas virsnieks no Sevastopoles, ieradās Pēterburgā, viņš nokļuva “Sovremeņņika” redakcijā, kur tobrīd notika smaga diskusija starp liberāļiem un demokrātiem: Turgeņevs ar Družiņinu no vienas puses, Černiševskis no otras. Tolstojs nekādi nevarēja saprast un vaicāja Ņekrasovam, par ko viņi strīdas? Ņekrasovs atbildēja: kā par ko? Par uzskatiem! Kādi uzkati, kāda pārliecība!? Teica Tolstojs. Tukši vārdi! Lūk kur pārliecība – nostāties durvīs ar kinžalu rokās. Panāc nu! Lūk tā ir pārliecība. Mētāties ar vārdiem, tā nav nekāda pārliecība.

Viena no svarīgākajām domājoša, inteliģenta cilvēka īpašībām ir dzīves un domas vienotība. Protams, viegli pateikt. Dzīves un domas vienotība ir grūta lieta, jo reizēm dzīve vienkārši pieprasa no cilvēka spēju upurēties. Tikai atcerēsimies, ko mēs runājām iepriekšējā lekcijā, kad citējām Čehova vēstuli, ka labi audzināts cilvēks (Čehova leksikā tas ir tas, ko mēs saprotam ar inteliģentu cilvēku) nemelo pat sīkumos, nemaz nerunājot par lielām lietām un nenodarbojas ar pašapmānu.

Neinteliģentam cilvēkam ir īpatnība, izdomāt sev dubultnieku, kurš viņu attaisno un rezultātā viņam vienmēr ir taisnība. Toties saprast otru cilvēku viņš necenšas un nemaz negrib saprast. Mums tas ir ārkārtīgi svarīgs jautājums. Pirmkārt tāpēc, ka tas ir mūsu sabiedrības nākotnes jautājums. Mēs nemaz vairs neprotam viens otru saprast. Šodien mēs runājam par to, ka jāmācās demokrātija, jāmācās strīdēties. Ne jau par to ir runa! Ko nozīmē – mācīties strīdēties? Jāmācās saprast vienam otru un cienīt. Turklāt tas ir ļoti svarīgs jautājums starpnacionālajās attiecībās.

Mēs jau runājām, ka kultūra, arī nacionālā kultūra veido it kā divus polus: gan inteliģento cilvēku, gan antiinteliģento. Visa nelaime ir tā, ka visbiežāk saduras nacionālo grupu antiinteliģentie pārstāvji. Un viedoklis par visu kopumu veidojas no šā pārstāvja uzvedības, jo atrast inteliģentu cilvēku ir grūti, viņu vispār ir maz.

Teiksim, man Igaunijā bija tā laime pazīt tādu cilvēku kā Uka Māzings. Viņš bija inteliģenta paraugs. Cilvēks ar milzīgām zināšanām, smalku dvēseli, neizmērojamas kultūras cilvēks, viņam gan Rietumu, gan Austrumu kultūra bija viens liels veselums. Tai pat laikā savā pieticībā viņš bija patiesi inteliģents cilvēks. Es teiktu – viņš izstaroja gaismu. Atlika tikai pakontaktēt ar viņu, lai sajustos cēlāks. Viņš augstākajā mērā bija cildens cilvēks.

Protams, ka viņš tāds nebija vienīgais. Negribu uzskaitīt visus, bet nevaru nepieminēt mūsu universitātes docentu Rihardu Kleisu un Kallistu Kānu. Tie arī bija visinteliģentākie cilvēki. Protams, augstas inteliģences cilvēki ir arī Krievijā. Nesākšu uzskaitīt, bet domāju, ka visi zin Andreja Dmitrijeviča Saharova vārdu vai arī Dmitriju Sergejeviču Ļihačovu. Tie ir patiesi cildeni un augsti inteliģenti cilvēki. Bet ikdienas dzīvē, uz ielas mēs nesatiekamies ar šiem cilvēkiem un veidojas priekšstats par veselu nacionālo kolektīvu pēc cilvēkiem ar tieši pretēju inteliģentumu. Kāpēc?

Pirmkārt tāpēc, ka, kā jau teicu, inteliģentu cilvēku ir maz. Kāpēc viņu ir maz? Apdāvinātu cilvēku vispār ir maz, vēl mazāk ir ļoti talantīgi cilvēki, bet ģeniāls cilvēks ir retums. Ir vēl viena lieta. Inteliģents cilvēks bieži kļūst par dažādu represiju upuri. Ir daudz piemēru, kad diktatoru režīmi pirmkārt likvidē tieši šo cilvēku grupu. Vēlāk kārta pienāk arī citiem, bet vispirms par upuriem kļūst šie cilvēki.

Atgādināšu, ka pašā revolūcijas sākumā, tikko pēc Februāra revolūcijas, Maksims Gorkijs jau izteica bažas. Viņš saprata, cik ļoti svarīga Krievijai ir krievu inteliģence un cik tās ir maz. Viņš uzrakstīja vairākus rakstus, kurus toreiz visi nosodīja. Ļoti asi šos rakstus novērtēja Staļins, kurš izteicās, ka, acīmredzot, Gorkijam ir vieta arhīvā, kur jau atrodas Pļehanovs. Staļins jau tad bija rupjš. Toties šodien šos Gorkija rakstus pārlasīt ir vērtīgi. Vēlāk 1918.- 1919. gados Gorkijs Pēterburgā nodibināja slaveno CEKUBU, kas nodarbojās ar it kā neproduktīvu lietu – nodrošināja inteliģentā darba strādniekus ar ēdienu, apģērbu, apaviem, regulāri nācās aizlikt par kādu vārdu, jo ČEKa nemitīgi arestēja te vienu, te otru. Gorkijs rakstīja, ka tas – liels rakstnieks, tas – slavens profesors, to nošaut nedrīkst – viņš pārzin lietas, kas jāsaglabā, jānodod tālāk, u.t.t. Gorkijam visaugstākā mērā piemita sapratne, ka nacionālo kultūru akumulē atsevišķas personības. Viņi izpaužas gluži kā tādas bibliotēkas, kā dzīvas laboratorijas, tāpēc viena cilvēka bojāeja ir vesela nacionāla traģēdija, jo kopā ar viņu izzūd milzīga kultūras daļa, tāpēc, ka visu uzrakstīt vai izstāstīt nav iespējams.

15.gadsimta sākumā itāļu humānists Lorenco Valla nosauca piecus priekšnosacījumus, kas spēj izveidot humānistu t.i. augsti intelektuālu un inteliģentu cilvēku vienlaicīgi. Pirmajā vietā viņš lika satiksmi ar augsti izglītotiem cilvēkiem t.i. humānistiem, ar atdzimstošās kultūras, ar renesanses cilvēkiem. Otrajā vietā atradās grāmatas. Trešajā vieta, telpa. Ceturtajā laiks, bet piektajā brīva laika esamība. Tiesa, dzīvā saskarsme nebija vienīgā, ko viņš ierindoja priekšnosacījumu sarakstā, bet... turpmākajā iztirzājumā un tā ir vesela oratora runa, kurā sākumā tiek izvirzītas tēzes, kas vēlāk pat it kā tiek apstrīdētas, viņš parādīja, ka ne otrā, ne trešā, ne ceturtā, ne piektā nosacījuma viņam dzīvē nebija. Ne brīva laika, ne bagātības, ne naudas, ne vietas. Liekas sākumā pat bibliotēkas nebija. Bet viņam bija pirmais punkts, tas, kuru viņš uzskatīja par vissvarīgāko – dzīva saskarsme ar renesanses loka humānistiem. Acīm redzot, tas nav nejauši. Šī tiešā saskarsme ieņem īpaši svarīgu vietu.

Kaut kādas nebūt zināšanas var iegūt skolā, lekcijās, galējā gadījumā – no grāmatām. Ja grāmatas ir saglabātas, ja nav iznīcinātas, tad zināšanas ir iespējams atjaunot. Bet kultūras tradīciju spēj dot tikai inteliģents. Iepriekšējā lekcijā, runājot par okupanta kompleksu es apgalvoju, ka cilvēks, kas ir atmetis savu un nav paņēmis svešo kultūru ir ieradies kā barbars iekarotājs. Turpretī inteliģentums ir kultūras tradīciju saikne, mijiedarbība, materiālu uzkrāšana. Tā ir cilvēkā un tiek nodota no cilvēka cilvēkam.

Hirotonijas rituālā, kad garīdznieks tiek iecelts bīskapa kārtā, ar viņu ir jābūt svētajam garam, tāpēc tiek pieliktas rokas. Tas, kurš jau ir gājis cauri šim rituālam (termins „hirotonija” to arī nozīmē – roku pielikšana) pieskarās „jaunpienācējam” it kā nododot svētību. Tas pats notiek kultūras sfērā. Kultūrai ir nepieciešama dzīva saskarsme, vajag redzēt kulturālu cilvēku, jākontaktē ar inteliģentu cilvēku. Ja nu šī ķēde tiek pārrauta? Ja nu tas, kurš šo „svētību” varēja nodot ir pazaudēts un vairs nav, kas nodod? Tad, tas kas varētu notikt ļoti ātri, tiek krāts simtiem gadu. Tāpēc nevērība pret inteliģenci ir ļoti bīstama parādība un pārrāvums vai tukšums šajā ķēdē ir tāda pat nacionāla traģēdija kā bibliotēkas bojāeja. Tas kas notika Ļeņingradas Zinātņu akadēmijas bibliotēkā. Nacionāla katastrofa, kura nemaz nav mazāka par Černobiļu.

Tātad mēs redzam, ka šī ķēde no vienas puses ir ļoti stipra, tā sakņojas jūtās, kuras veido mātes un bērna attiecības, tā ir cilvēkā jau iekšā. Bet no otras puses tā ir ārkārtīgi trausla, to ļoti viegli pārtraukt un iznīcināt. Nu jau mēs pilnīgi atklāti presē runājam, ka zinātnes jomā esam atpalikuši, ka zinātnes laukā atrodamies apkaunojoši zemās pozīcijās starp valstīm, kas neatkarību ieguvušas tikai kādus desmit gadus atpakaļ. Bet kāpēc? Tā taču nebija. Te liela vaina jāuzņemas tiem, kuri nes atbildību par inteliģentu cilvēku – kultūras bagāžas nesēju – zudumu. Es uzsveru – nevis izglītotu, bet inteliģentu. Tāpēc, ja mēs redzam, ka kaut kāds izglītots, titulēts akadēmiķis pulcina ap sevi nožēlojamus karjeristus vai arī spiež savus audzēkņus visās malās kā pirmo rakstīt viņa vārdu, arī tad ja viņš pat tuvumā nav stāvējis (diemžēl tā jau kļūst par ierastu lietu akadēmiskajā vidē), tad, protams, ir skaidrs – viņš nav inteliģents cilvēks. Viņš ir tāds pat Pavlova varonis – birokrāts, tikai zinātnē.

Birokrāts ir it kā kristalizēts antikulturālisms. Tieši tāpat kā inteliģents cilvēks nodod tālāk savu inteliģentumu, tā birokrāts savu derdzību. Tie ir gēni – tie rada sev līdzīgos, neitrāla ceļa nav. Ja mēs no kādas ķēdes izraujam talantīgu, inteliģentu, kultūru veidojošu cilvēku, viņa vietā iesēdīsies birokrāts un „štancēs” sev līdzīgos. Pēc kāda laika mēs paši sev izbrīnā vaicāsim – kāpēc nekas nesanāk, dārzi nezaļo, darbi nesokas un kur palikusi zinātne, kas agrāk nebeidza vien pārsteigt? Tās ir arī ekoloģiska nozieguma – izšķērdības sekas. Tāpat kā zeme mūžam nav auglīga, arī tauta bezgalīgi neražo talantus. Ja nemitīgi izvaro zemi, tā noplicinās, arī tauta nogurs, ja tā bez pārstājas tiks izvarota.

Inteliģentuma jēdziens nav otršķirīga patīkama rota. Mums ļoti vajadzīga tehnika. Ja nevarēsim to uztaisīt paši, tad nopirksim vai kaut kā maz pa mazam sagādāsim nelegāliem ceļiem un domāsim, ka viss būs kārtībā. Nekas nebūs kārtībā. Nacionālajam organismam ir jābūt veselam, lai viņš pats varētu radīt kultūru, lai viņš organiski turpinātu savu attīstību, nevis eksistētu no svešām asinīm. Tāpēc ir ļoti svarīgi saprast, ka tādas, it kā tīri morālas īpašības kā tolerance, pieklājība, inteliģentums, cieņa pret cilvēku ir dzīvības un nāves jautājums.

Pie mums jau ir pierasts ar vārdu „inteliģents” lamāties. Tas nav nejauši. Tā ir programma, ka inteliģence ir buržuāzijas algotņi, kaitīgi, prettautiski, mīkstmiesīgi, u.t.t. Tā ir kļūdaina un kaitīga platforma.

Un tātad – mēs varam pateikt vienu: tautas garīgais potenciāls izpaužas viņas radošajos spēkos un viņas spējā no sevis dzemdināt inteliģentumu.

Paldies par uzmanību.

.