1792.gadā par formālu pilsoņa Luī Kapeta, giljotinēšanas iemeslu tika atzīta Tilerī pilī slepenā seifā atrastā sarakste ar emigrācijā esošajiem rojālistiem. Lai atvērtu šo seifu neviens Ludvigu nespīdzināja vai skapi nespridzināja. Vienkārši atnāca atslēdznieks Gamēns uzrādīja telpas atrašanās vietu un atslēdza to. Tas nebūtu nekas, ja vien šo skapi jeb telpu Gamēns nebūtu būvējis pats kopā ar pilsoni Kapetu, kurš plašāk bija pazīstams ar vārdu Ludvigs XVI.

Tomass Kārlails savā “Francijas revolūcijas vēsturē” raksturo Ludvigu kā visparastākā mietpilsoņa paraugu, kurš ir kilometriem tālu no valsts pārvaldes lietām, globālu konfliktu risināšanas problēmām un Francijas kā sociālas ēkas dzīves. Viņa vienīgās rūpes esot bijušas medības un atslēdznieka amats. Hobiji kā dzīves saturs. Karalis tiešām no sirds un pamatīgi bija aizrāvies ar atslēdznieka amata noslēpumiem. Tāpēc viņam bija nepieciešams cilvēks, kas būtu spējīgs dot padomus, palīdzētu izvairīties no elementārām kļūdām un sadarbojoties noslīpēt savas prasmes līdz radoša meistara, demiurga pakāpei.

Ko es redzu? Karalis ir piekrāpts. Cilvēks, kurš piedalījās viņa “ideālā” dzīves modeļa realizācijā, ir viņu elementāri nodevis. Ludvigs ir piekrāpts. Viņa uzticība, kas jau tā, dzīvojot īpašos apstākļos, ir nesalīdzināmi skopāka nekā “ normālam” cilvēkam, tagad ir iemīta dubļos. Iznāk, ka padusē ir izaudzēta čūska. Viss, kas viņam ir saistījies ar harmonisku dzīvi ir zudis un priekšā ir loģiskais iznākums – nāve.

Ja Gamēna rīcība būtu izplānota, ilgi un mērķtiecīgi gatavota, mēs to varētu pat nodēvēt pat par veiksmīgu specdienestu operāciju. Gamēns kā iesūtītais aģents, kurš izmantodams upura vājības, to iznīcina. Gamēna atslēdznieka instrumentu kaste kā Trojas zirgs. Ludvigs – Troja to ielaiž savā personīgajā dzīvē un pāri paliek tikai Ludviga Kapeta sakropļots līķis.

Trojas zirga leģendu piesaucu kaut vai tikai tāpēc vien, ka tas ir noticis tik sen, ka cilvēkam, kurš pieradis skatīties uz laika plūdumu ar ikdienišķām acīm, tas ir netverami, nevizualizējami un sveši. Fakts, ka tā ir leģenda, dod iespēju kā avotu izmantot Vergīlija “Eneīdu”, kas radīta ar mērķi nostiprināt Augusta Oktaviāna varas piramīdu antropoģenēzes, mīta līmenī. Konkrēti otro grāmatu.

Vai nostiprinot ticību, ka Romas valdošā kārta cēlusies no sagrautās Trojas pēctečiem, Vergīlijs pats nepamanīja cik dīvainā gaismā parāda savus priekštečus?

Jau gadiem ilgi notiek asiņainas un panākumus nenesošas kaujas pie Trojas mūriem. Patrokls ir kritis. Ahillejs izcimperlējies, izvazājis Hektora līķi ap pilsētu un saņēmis nodevīgajā papēdī nāvējošo bultu, kritis pats. Danajiem jau rokas sāk nolaisties, bet te viltības, asprātības un diplomātijas ģēnijs Odisejs (pardon – Vergīlijam Ulikss) nāk ar savu cilvēces arhetipu kanonā iekalto ideju.

“ … tie aizritot gadiem,

Zirgu ceļ lielu kā kalnu ar Pallādas dievišķo mākslu,

Apšuj tā ribas visapkārt ar gabalos skaldītu egli,

Izplata baumas, ka veltīts tas dieviem, lai atgrieztos mājās;

Kauliņus metot, šai zirgā nu brašākos izlases vīrus

Paslepu iesloga tumšajā sānā un piepilda pilnu

Milzīgā vēdera dobumu plašo ar bruņotiem vīriem.”

Tātad ahaji krietnu brīdi būvē aizdomīgu konstrukciju, bet Trojieši no mūriem to novēro. Neviens neaizdomājas, kas tas ir? Kara mašīna? Tarāns? Lai izsvērtu versijas, jādomā, laika viņiem pietika. Ne jau stundas vai pat dienas laikā varēja uzcelt “zirgu kā kalnu”. Tātad bija laiks papētīt, padomāt, pazīlēt ar putniem, dzīvnieku iekšām. Kaut vai izsūtīt spiegus vai noķert “mēli”.

Bet ko dara brašie pilsētas aizstāvji? Tie apzinīgi sagaida kamēr ahaju karotāji pabeidz iesākto darbu un pazūd jūras virzienā. Pārliecinājušies, drīzāk gan, noticējuši, ka pretinieks ir prom, Trojieši kā slapstīdamies dodas aplūkot kas tā par tādu interesantu “danaju dāvanu” ir atstāta un spriest, kāpēc, kādam nolūkam tā būvēta un atstāta. Kamēr viņi tā spriež, diskutē, Lāokoonta personā pat mēģina koka tēlu ievainot, uzrodas mūsu varonis jeb “iefiltrētais aģents”. Sinons Palameda kalps. Pētnieki viņu radniecības saitēs vieno ar Odiseju, kā brālēnu, sliecos domāt, ka gluži krāteri ar vīnu viņš nepienesa, bet bija Palamedam pakļautā karaspēka ierindās.

Ņemot vērā, ka ahaji bija nolēmuši Sinonu ziedot Apollonam, lai gūtu iespēju atgriezties mājās (aģenta leģendas sastāvdaļa), tad nekāds no pirmās grāvmalas pagrābtais algotnis viņš nebūs. Sekojot primitīvai loģikai gribas ticēt, ka dieva mīlestību danaji vēlējās izpelnīties ar gana “cienīgu” ziedu. Tā kā nekur nav minēts, ka kāds no varoņiem būtu izsaucies par upuri vai, teiksim, Odisejs vai Diomēds piedāvājis viens otram gulties par upuri uz altāra (burtiskā nozīmē), tad visticamāk Sinons hierarhijā atradīsies kaut kur pa vidu starp grāvmalas algotni un varoni. Teiksim tāds leitnanta/kapteiņa pakāpē dienošs vīrs.

Starp citu, nevērtīga upura piemēru mēs labi varam redzēt vācu nācijas piemērā. Lai kā visus nacisma grēkus tā nemēģināja uzgāzt uz viena jefreitora pleciem, iznākums bija tāds kādam jābūt. Nācās saņemt sodu par nodarīto visiem tik un tā. Un pareizi.

Ko dara Trojieši? Uzzinājuši, kas ir gūsteknis un daudz labāk par mani saprazdami, kas viņš ir, kādu rangu ieņem un kādi varētu būt tā slēptie nolūki, viņi atvērtām sirdīm pieņem tā piedāvāto leģendu par konstrukcijas nepieciešamību kā Atēnas dusmu slāpētāju un atlaiž Sinonu uz brīvām kājām! Vēl vairāk! Lāokoonta raidītais šķēps zirga sānā šķiet viņiem par pietiekamu iemeslu, lai “zirgu lielu kā kalnu” iedabūtu pilsētas mūru iekšienē tuvāk svētnīcai.

“Tāpēc mēs izlaužam vārtus un atsedzam pilsētas mūrus,

Visi nu ķeras pie darba: cits ritošos riteņus zirgam

Paliek zem kājām, cits kaņepājauklu sien apkārt ap kaklu.

Kļūmīgā ierīce tūdaļ sāk virzīties tālāk uz mūriem,

Pilna bruņotiem vīriem…”

Uzskaitītās darbības liecina, ka šī operācija nenotika īsā laika posmā. Tas tomēr varētu būt laikietilpīgs process izgāzt vārtus, nojaukt mūrus, veikt visus inženiertehniskos darbus, lai “kļūmīgo ierīci” ne tikai izkustinātu no vietas, bet arī pavirzītu uz priekšu. Vai visa šī procesa laikā neatradās neviena saprātīga balss, kas piedāvātu kādu citu ahaju rīcības versiju? Vai tiešām starp gadu desmitiem no kara cietušo pilsētnieku vidus neatradās neviens, kuram Sinona klātbūtne likās kaitinoša? Kā nekā pretinieka iemiesojums. Nevienam neradās vēlēšanās patirpināt nelūgto viesi ar nežēlīgākām metodēm?

“’…šeit četrreiz pie pilsētas sliekšņa

Apstājas zirgs, un vēderā četrreiz šķind ieroču skaņa.

Tomēr mēs turpinām vilkt kā apmāti bezprātā aklā, …”

Šķiet doma par Atēnas Pallādas aizvainošanu ir bijusi tik iedarbīga, bailes no dievietes dusmām tik apdullinošas, ka viss milzīgo darbu apjoms ir veikts nepievēršot uzmanību nekam citam. Atgādināšu, ka zirgs tika nogādāts pilsētā, mūri atslieti atpakaļ, vārti ielikti eņģēs. Lai cik daudzskaitlīgs būtu darītāju pulks, kvalitatīvi to nevar izdarīt „uz burvja mājienu”. Visam procesam krietnu punktu uz „i” trojieši uzliek izpušķojot pilsētas svētnīcas un sarīkojot pamatīgus svētkus - dzīres. Citādi to tulkot nav iespējams, jo neaizmirsīsim, ka visu šo laiku koka milzenī atradās, lai arī varoņi, bet tomēr cilvēki, kuri neizklausās ne nomocījušies ne izcietušies, Sinona izlaisti no koka vēdera viņi vētraini ķerās pie darba, kuru mēs nosaucam vienkārši – Trojas nopostīšana.

“Priežkoka aizbīdņus slepu un vēderā ieslēgtos grājus

Atraisa viltīgais Sinons. Nu brīvībā izlaiž tos visus

Atvērtais zirgs. It priecīgi izkāpj no slēptuves dobās

…

Slīdot pa nolaistu virvi…

…

Visi pret pilsētu dodas, jau grimušu miegā un vīnā,

Vārtsardzes notriec gar zemi un, atverot vārtus jo plaši…

…

Noklātas ielas it visur bez skaita ar stingušiem līķiem,

Pilnas ir mājas ar līķiem un pilni pat svētnīcu sliekšņi.”

Protams, var apelēt, ka tas ir tikai mīts, uz kādas sentēvu laikos sagrautas pilsētas mūriem radusies leģenda, dzejnieka daiļrunībā safantazēts talanta apliecinājums. Tieši tāpēc, ka talanta (ģēnija), tas sevī slēpj kādu cilvēka dabai raksturīgu īpašību – ļauties pievilties. Kļūt aklam, neredzīgam, nejūtīgam mirklī, kad viņu ir pārņēmusi kāda ideja, fobija vai sapnis.

Trojieši, kas ilgus gadus atradās kara apstākļos, bija atstrādājuši ne tikai “godīgā” jeb cēlā kara metodes. Nodarbojoties ar kādu lietu ilgstoši parādās dažādas racionalizācijas metodes, inovācijas. Tomēr atliek iesūtītam “aģentam” iesēt “dieva dusmu” sēklu un jebkura saprāta balss vai racionālas domāšanas dzirksts izgaist.

Helēnas nolaupītājus (Vai viņi paši šo faktu vairs atcerējās?) iegāza ticība dievu kā likteņa virzītāju un lēmēju esamībai. Ticība, ka tolerantas cilvēka dievu – dievu cilvēka attiecības garantē veiksmi attiecību modelī cilvēks – cilvēks. Paradoksāli (jo tāds gluži nebija mans mērķis), bet šis piemērs pierāda, ka notikumus virza nevis dievs, bet doma par dieva esamību un prāta radītu konstrukciju (viltību) paļaušanos uz faktu, ka cilvēks ir tikai cilvēks. Tātad būtne, kas sava likteņa ceļā ir tikai instruments.

Mans mērķis nav nosodīt vai tiesāt “aģentu”, bet paskatīties kā šīs viņa darbības izskatās no frontes abām pusēm. Ko es par to varu spriest no putna lidojuma perspektīvas. Ir noslaucīta no zemes virsas vesela pilsēta, izlietas cisternām asinis, atriebta Helēnas nolaupīšana, radīts mīts par Romas imperatoru ciltskoku. Kur ir Sinons? Diemžēl Vergīlijam nav laika izsekot viņa liktenim. Autors vairāk nododas asinis stindzinošam postījumu aprakstam un Eneja turpmākajām gaitām, kas literārā darba kontekstā ir daudz svarīgāk. Tātad Sinons ar savu velnišķīgi viltīgo un ētiski apšaubāmo dabu izplēn gadu simtu ritējumā.

Gluži kā Sinons izzūd tā 1960. gada 31. maijā ar PSRS Augstākās padomes izdotu rīkojumu par Padomju Savienības Varoņa goda nosaukuma piešķiršanu uzrodās kāds Ramons Ivanovičs Lopess, kurš kā izrādās ir nupat no Meksikas cietuma izlaistais Trocka slepkava. Kanādiešu žurnālists Frenks Džeksons, kurš no sev piespriestajiem 20 gadiem apzinīgi nosēdēja 6. Tika laipni aizvadīts uz Kubu, kur visiem par lielu izbrīnu transformējās par Ramonu Merkaderu, lai Brīvības salas “labā tēvoča” mājvietā taptu godināts par varoni ar Lopesa vārdu.

Kā cilvēks, kurš jau no 1930-to gadu beigām spējis tīt ap pirkstu dažādu valstu spēka struktūras, nekaunīgi mainot identitātes (Ramons Merkaders, Žaks Mornārs, Frenks Džeksons, Ramons Lopess) nekādu lielo izbrīnu viņš izraisīt nevar, tikai pierāda tēraudcietu aukstasinību un augstas raudzes profesionalitāti (vai apmātu stulbumu.). Vairāk pārsteidz “upuris”.

Ļevs Trockis (Bronšteins) (1879-1940). Laikabiedru mīļi saukts par Revolūcijas Dēmonu. Viens no Krievijas sociālistiskās revolūcijas stūrakmeņiem. Gan teorētiķis, gan praktiķis. Par upuri viņu varam nosaukt tikai tā apsvēruma dēļ, ka šoreiz interesi izraisa viņa bojāeja kā personīgās uzticības piekrāpšanas fakts. Citādi – Trockis pats līdz ādamābolam slīkst gan vainīgu (iedomāti), gan nevainīgu cilvēku asinīs. Būdams viens no aktīviem Kara komunisma ieviesējiem dzīvē viņš akceptēja un ar parakstu apstiprināja cīņas metodes, kas citādi neklasificējas kā kara noziegumi – ķīlnieku sagrābšana, civiliedzīvotāju terorizēšana un , protams, “decimācijas”. Šīs jau senajā Romā efektīvās metodes pielietošana, kad par pārkāpumiem kaujas laukā (dezertēšana, gļēvums, pavēļu nepildīšana) ar nāvi tiek sodīts katrs desmitais, apstiprina, ka Ļevs Davidovičs nebija nekāds asinssmakas apdullināts psihopāts, kurš ar elles priekškambara sadista eleganci klausījās asinsšļakstu simfoniju, bet bija izglītots un reāli domājošs cilvēks, kurš ļoti labi aptvēra “asinsdarbā” vienotās brālības psiholoģisko atkarību un kvalitatīvo rezultātu, ko garantē nāves baiļu klātesamība.Ja pievienojam faktu, ka tieši Trockis tiek uzskatīts par 25. oktobra apvērsuma ģenerālmenedžeri, tad būsim spiesti atzīt, ka šāda mēroga operācijas spēj paveikt cilvēki, kuru intelektuālās, radošās un fiziskās darbaspējas atrodas virs videjā.

Vēl šobaltdien atrodas margināļi , kas dziļā nopietnībā studē Trocka teorētiskos darbus nevis kā laika gara liecību jeb vēsturisku avotu, bet ideoloģisku filosofiskās sistēmas bāzi. Mani šobrīd varētu ieinteresēt vienīgi Trocka darbs ar nosaukumu “Terorisms un komunisms”(1920), kā apliecinājums tam, ka autors bija savā prātā apsvēris un izspriedis dažādas gan cilvēka prātam pieļaujamas, gan nepieļaujamas cīņas metodes. Metodes cīņā par varu, cīņā par savu ideālu piepildījumu, cīņā kā procesā procesa pēc, kā arī cīņā pret ienaidniekiem kā fiziskas iznīcināšanas mērķiem.

Jāatzīmē, ka padomju valsts tapšanas laikā ap Trocki bija milzīgs daudzums cilvēku ar bagātu visdažādāko terorisma un konspiratīvo metožu bagāžu. Cik noprotams, ar jaunības dienu niķiem un stiķiem tā laika strādnieku valsts veidotāji mīlēja padižoties un ja pieņemam, ka paša Trocka pieredze nebija tā bagātākā (kā nekā 10 gadi pavadīti emigrācijā), tad saklausīties un samācīties bija no kā.

Tātad “zaļš gurķis” slepeno dienestu darbā un ienaidnieku nogādāšanā pie malas viņš nebija. Pārzināja gan metodes gan iespējas. Ne velti stāsta, ka Trockis turpat Kojokoanā, Mehiko priekšpilsētā, kur pavadīja mūža pēdējās dienas, ceļoties no rīta savai sievai teicis: “Vai re, mēs pamodāmies dzīvi!” Tātad gaidīja. Bija arī ko. Galu galā 3mēnešus pirms aplūkojamā notikuma ar automātiskajiem ieročiem bruņota 20 cilvēku grupa Staļina oponenta māju pārvērta par sietu. Tikai laimīgas sagadīšanās pēc var uzskatīt, ka upuru nebija.

Pazīstot savu pretinieku, zinot kāda ir viņa naida pakāpe , neatlaidība (nāvē aizdzīti Trocka bērni, esošie un iedomātie domubiedri, sekotāji) un neierobežotās iespējas, vai varēja ienākt prātā doma, ka viņš apstāsies savu nepadarījis?

Bet izskriesim visam cauri kaut cik secībā.

Tātad… Neiedziļināšos Trocka –Staļina domstarpību būtībā, kas savā sīkumainībā, komplicētībā un speciālistiem vien uztveramā nozīmībā atgādina Ārijiešu domstarpības ar vēlākajiem katoļiem kristietības pirmsākumos, jo būtība visiem viena – iegūt varu un sekojošu kontroli pār cilvēku domām un prātiem, ignorējot pašsludināto humānismu un klaji melīgās rūpes par cilvēces nākotni. Sākšu no brīža, kad Trockis ir zaudējis jebkuras tiesības PSRS un dodas trimdā.

Izklejojies no Turcijas caur Franciju, Norvēģiju Trockis beidzot nobāzējas Meksikā. Viņš nododas publicistikai, kas vērsta pret Staļina režīmu. Jādomā, ka šāda rīcība “kremļa ūsaini” ne iepriecināja, ne arī slāpēja viņa naidu pret politisko oponentu. Kopā ar Trocki, gandrīz cietoksnī pārvērstajā mājā, dzīvo sieva Natālija Sedova un brīnumainā kārtā no naidīgās padomijas ārā izlaistais, vienīgais izdzīvojušais radinieks – mazdēls Vsevolods (vēlāk Estebans) Volkovs – Bronšteins. Pagalmā esošos trušu būrus, kas kalpo gan dzīves izkrāšļošanai, gan maltīšu dažādošanai, redz tikai mājas iemītnieki, Trocka sekretāri un apsardze, jo, rūpēs par drošību, no ārpuses šai revolucionārās domas citadelei var piekļūt tikai retais.

Un tomēr, Vsevoloda jeb Estebana mājskolotājiem Alfredam un Margaritai Rosmēriem uzrodas draugs. Kanādiešu žurnālists Frenks Džeksons, kurš pakāpeniski iegūst gan mājskolotāju, gan mājas iemītnieku, gan apsardzes uzticību. Kā izrādās žurnālists no koka galīgi nav – viņa līgava ir Trocka sekretāres Rutas Agelofas māsa un viņš ne tikai virtuves līmenī, bet patiesi, no sirds mīl Trocka idejas, atbalsta tās un ir gatavs roku rokā ar rūdīto komunistu cīnīties par ideālo pasauli.

Kā izrādās žurnālists no koka galīgi nav – viņa līgava ir Trocka sekretāres Rutas Agelofas māsa un viņš ne tikai virtuves līmenī, bet patiesi, no sirds mīl Trocka idejas, atbalsta tās un ir gatavs roku rokā ar rūdīto komunistu cīnīties par ideālo pasauli.

Tas nes augļus un Mornārs – Džeksons – Merkaders gūst namatēva uzticību, šī uzticība lēnām “pielīp, aizklīst, iemidzina” arī apsardzi. Vairākas reizes kopā ar namatēvu tiek dzerta tēja, tiek pusdienots. Apsardze kļūst vienaldzīga pret “amerikāni” un viņa personīgās mantas vairs netiek pārbaudītas – rodas iespēja ienākt namā ar ieroci. Ko Mornārs – Džeksons – Merkaders arī izmanto.

1940. gada 20. augustā Ļevs Davidovičs Trockis ar alpīnistu leduscirtni tiek nāvējoši ievainots galvā un pēc pāris dienām slimnīcā mirst. Laikraksts “Pravda” 24. augustā ar gavilējoša tembra notīm balsī var rakstīt: “Kapā devies cilvēks, kura vārdu ar riebumu un lāstiem piemin visas pasaules darbaļaudis, cilvēks, kurš vairāku gadu garumā ir cīnījies pret strādnieku šķiras lietu un tās avangardu – boļševiku partiju. [...] Trockis krita par upuri savai personīgajai nodevībai, liekulībai un intrigām. Tik nožēlojami beidza savu dzīvi šis zemiskais cilvēks ar starptautiska spiega (шпионa) zīmogu pierē.”

Kā tas varēja notikt? Visi taču zināja, ka draudi ir reāli. Kur piesardzība? Kas iegāza Trocki?

Neviens nepievērsa uzmanību faktam, ka žurnālists ieradās laika apstākļiem neatbilstošā apģērbā. 20.augustā lietusmētelis un cepure arī mūsu platuma grādos ir retums, bet ieskatīsimies globusā un pamanīsim, ka no Mehiko līdz ekvatoram ir gandrīz trīsreiz tuvāk nekā no Rīgas. Sekojoši – tas, ko tur uzskata par vasaras beigām, mums ir versmainākā vasara. Labi. Varbūt viņš ir salīgs cilvēks. Tomēr, kā varēja atgadīties tas, ka viņi netraucēti atradās telpā divatā?

Cik zems ir cilvēka kritiens no visaugstākajiem varas kalniem, to spēj sajust un saprast tikai viņš pats, vai tāds, kurš pieredzējis tādu pat likteni. Jādomā, ka psiholoģiski tas nav viegli prātā sakārtojams. Apziņa, ka tu vadi, pavēli un izrīko masas, šīs masas pakļaujās un glorificē tevi, bet tad... Vai nu vienā dienā, vai pakāpeniski, tu zaudē visu. Tu kļūsti par vienu no visiem. Vēl vairāk. Tu kļūsti ne tikai par vienu no visiem, bet arī par medījumu, kura klātbūtnē atrasties ir bīstami. Tikai retais uz tevi raugās kā uz patiesības paudēju. Lielākajai pasaules daļai tu esi ekscentriska vēstures relikvija, kurai, labākajā gadījumā, var palūgt izskaidrot, paskaidrot vai komentēt procesus, kas norisinās tur – nevienam nesaprotamajā, noslēpumainajā padomijā.

Tāpēc fakts, ka kādam ir interesantas tavas idejas un ideāli, tas, ka šis kāds tavas idejas un ideālus pozicionē kā personīgās dzīves saturu, ir ārkārtīgi vilinošs. Vilinošs gan kā sociālai būtnei, gan no viedokļa, ka tiek “glaudīts pa spalvai”. Vai nav patīkami sajusties kā “viedajam”, kā “vecajam”, kura viedokli vērtē un novērtē, īpaši apstākļos, kad esi iedzīts stūrī. Lūk kāpēc Merkadera lūgums Trockim izlasīt, izrediģēt un novērtēt žurnālista rakstu par trockisma tēmu, atslābināja namatēvu. Tika spēlēts uz vienkāršām cilvēciskām jūtām.

Neviens nezin, vai Trockis būtu nodzīvojis līdz savam dabīgajam galam, bet ja nebūtu ļāvies banāla godkāres velniņa čukstiem, nebūtu vēlējies izbaudīt autoritātes saldmi, iespējams, būtu piedzīvojis sava pareģojuma par vācu armiju pie Maskavas patiesumu.

Lai vai kā, bet Trocka pareģojums piepildījās. Par prieku viņa pētniekiem, gandrīz līdz hronoloģiskai un ģeogrāfiskai precizitātei. Vācu armija okupēja pamatīgu daļu Padomju savienības, kuras sastāvā bija arī Latvijas teritorija. Neapskatīšu jautājumu, kurš no šiem abiem monstriem bija briesmīgāks, asiņaināks vai melīgāks. Tik pat labi es varu suicidālos nolūkos spriedelēt par arsēna vai ciankālija priekšrocībām. Galvenais fakts ir tāds, ka mūsu valsts teritorijai un patriotiski noskaņotajiem iedzīvotājiem tika dotas juku laiku cerības uz valstiskuma atgūšanu un sava likteņa lemšanas ilūziju.

Ilūziju es nepiesaucu likteņa kā kaut kā metafiziska vārdā. Vairāk gan tāpēc, ka mazais, fiziski vājākais, diemžēl, tā kā tā ir vienmēr spiests pielāgoties fiziski, intelektuāli, ekonomiski jaudīgākā vēlmēm un, kaut slēptam, tomēr diktātam. Tāpēc mazā (vājā) uzdevums ir izdarīt pareizo izvēli starp iespējamiem “ļaunumiem”. Bet tā ir tikai teorija, jo praksē jeb reālajā dabā mēs redzam cilvēkus, kas ar Latvijas vārdu uz lūpām cīnās par konkrētās zemes, dzimtenes brīvību un tiesībām dzīvot savā zemē kā brīvam pilsonim bez kategoriskiem ideoloģiskiem imperatīviem.

Jau 1944.gada vasarā sarkanajai armijai triecot trešā reiha karapulkus uz rietumiem Latvijas mežos saradās t.s. mežabrāļi, nacionālie partizāni. Dažādi bija šo cilvēku ceļi kā viņi nonāca mežos. Tāpēc šo vienību sastāvs bija raibs, kā jau juku laikos. Starp banāliem kolaborantiem, piespiedu mobilizētiem leģionāriem, padomju armijas dezertieriem, padomju režīma principiāliem pretiniekiem, īstiem Latvijas patriotiem, protams, bija arī kāds ne tikai kara noziedznieks, bet arī noziedznieks pret cilvēci. Taču ne mans uzdevums šobrīd, ne arī tolaik konkrētajos apstākļos, kad saujiņa (kā to ņem - +/- 20000) patriotu savācās, lai pierādītu, ka ideja par Latviju ir dzīva, nav tiesāt vai izmeklēt kāda vainas smagumu.

Padomju varas iestādes, kā jau profesionālas un valsts teroru praktizējošas struktūras, izmantoja visa veida un un formas cīņas metodes ar partizāniem. Gan iebiedējot vietējos iedzīvotājus, spīdzinot arestētos, ņemot ķīlniekus, solot legalizēt, ķemmējot mežus un cīnoties burtiskos kaujas apstākļos. Var uzrasties vienkāršs jautājums: Kas gan cits viņiem bija jādara? Kā spēks, kas okupējis konkrēto teritoriju (neaizmirsīsim – jau pirms militārā konflikta ar nacistisko Vāciju), viņi gribēja noturēt un nostiprināt savu varu. Kā jau tas pierādījies, īpaši cīņā par varu, neviena metode netiek smādēta un jebkura metode, uzvaras gadījumā, tiek uzskatīta par leģitīmu. Uzvarētājus netiesā.

Gribu pievērst uzmanību tikai vienai no metodēm, kas man ļauj uzdot sev interesējošus jautājumus par cilvēka dabu. Šī metode ir viltus partizānu vienību iefiltrēšana mežos ar nolūku atklāt mežabrāļu atrašanās vietas, iegūt to uzticību, likvidēt tos un arī diskreditēt. Ir zināmi aculiecinieku stāsti par mežabrāļu izdarībām ar okupācijas varu nesaistītās lauku mājās. Jāatzīst gan, ka šī manis pieminētā epizode ir notikusi laikā, kad padomju varai jau bija izdevies krietni samazināt nacionālo partizānu kaujasspējas un viņi zināmā mērā bija iedzīti stūrī, zaudējot atbalstītājus un sekojoši apgādes avotus.

Bruņotu cilvēku grupa naktī ielaužas mājās. Sadzen iedzīvotājus vienā telpā, raida griestos automātu kārtas un izlamājuši saimniekus, piedraudējuši ar izrēķināšanos gadījumā ja sadarbosies ar komunistiem, nolaupa visus prom aiznesamos pārtikas produktus un aiziet. Šāds ir stāsts, ko stāsta aculiecinieks, tolaik vēl bērns.

1946.gadā Otrais pasaules karš ir nomināli beidzies. Padomju iekšlietu ministrijas struktūras dažādi cenšas tikt galā ar mežabrāļiem. Pateicoties Henriha Stroda pētījumam “Latvijas nacionālo partizānu karš. Dokumenti un materiāli. 1944-1956” varam iepazīties ar epizodi, kas iekļauta LPSR iekšlietu ministrijas ziņojumā pilsētu un apriņķu nodaļu priekšniekiem “Par aģentu kaujinieku un bijušo bandītu un nelegāļu specgrupu izmantošanu cīņā ar bandītismu.” Datēts ar 1946. gada 30. septembri.

Kā tad tā?!? Jau vairāk kā gadu dzīvojot konspiratīvos apstākļos, diezgan veiksmīgi cīnoties pret okupācijas varu (Par ko liecina šajā pat dokumentā minētais fakts par vairāk kā 20 diversijām.) pēkšņi “iekrist”, zaudēt asumu? Mēs taču redzam, ka aģents “D” ar savu specgrupu tiek pārbaudīti, viņiem neviens uzreiz neuzticās. Un tomēr rezultāts ir traģisks.

Mēģinu saprast apstākļus, kādos atrodas partizāni. Gads pavadīts stresa apstākļos. Cīņa ar pastāvošo varu, kuras resursi ir neizsmeļami, ir diezgan bezcerīga. t.s. mierīgie iedzīvotāji no atbalstītājiem lēnām kļūst par neitrāliem vērotājiem un beigās par ziņotājiem, jo abpusējais varas – meža iemītnieku terors kļūst nogurdinošs, bet vēlēšanās izdzīvot, kas rezultējas ar piesliešanos stiprākajam, valda pāri visam. Neuzticēšanās un aizdomu atmosfēra sakāpina stresa līmeni līdz pakāpei, kad sāk neobjektīvi vērtēt situāciju.

Brīvības cīnītājus vadīja ilūzija, fatamorgāna rietumu sabiedroto iebrukuma izskatā. Sapnis par angļu/amerikāņu atbrīvotājiem lika nepārtraukt cīņu par Latviju. Apvienoties pat ar slēptu ienaidnieku, lai daudzskaitlīgākā pulkā spētu sagaidīt to noslēpumaino dienu, kad augstu paceltu galvu varētu soļot parādes solī pa Rīgas ielām (bez ironijas). Tāpēc arī notiek pakļaušanās tādiem rituāliem kā ordeņu saņemšana, jo tā nostiprina sajūtu, ka tas ko mēs darām nav pa jokam. Tā ir nopietnas, fundamentālas cīņas par dzimtenes brīvību, cīņas ar sarkano komunisma mēri sastāvdaļa. Mēs neesam nekādi pa mežiem klīstoši margināļi, bet cīnitāji par labāku dzīvi, brīvību kā galveno vērtību.

Un tā tas arī ir. Tikai sapnis par to, ka vēl kādam bez tevis Latvijas neatkarība ir vitāli svarīga, izmisīgā vēlme vēlamo padarīt par esošo izdzēsa šo karotāju dzīvības. Sapnis kā migla, kas aizplīvuro skatienu un objektīvo realitāti deformē sapņotājam vēlamajā gaismā.

Moralizēšana un ētisko principu izvērtēšana šoreiz lai izpaliek. Interesants liekas fakts, ka cilvēks vienmēr ir un paliek tikai cilvēks. Būtne, kas atkarīga no savām vājībām. Šīs vājības agri vai vēlu mūs grūž bezdibenī vai gluži otrādi paceļ saulītē. Viss diemžēl atkarīgs no manipulatoriem, kuriem kļūstam interesanti. Un reti kuru spēj izglābt pieredze, profesionalitāte, intuīcija vai augstākie spēki. Ne velti augšminētajā LPSR iekšlietu ministrijas dokumentā ir teikts: “Tādā veidā minētie veiksmīgas aģentu – kaujinieku un specgrupu izmantošanas cīņā ar bandītismu piemēri liecina par to, ka tā ir operatīvā darba metode.”

Dižā Troja izgaisa no vēstures skatuves ticībā un paļāvībā dievu varai. Apziņa, ka cilvēks ir sīks puteklītis milzīgajā kosmosā, liedza veselajam saprātam pārbaužu un mēģinājumu rezultātā konstatēt lietas patieso būtību. Drošāk bija uzticēties gaisā palaista baloža zdotai zīmei vai uz trejkāja sadegušu vērša zarnu aromātam. Tāda bija pasaules kārtība. Tie, kas mēģināja to graut, kā Prometejs, tika sodīti. Citkārt arī literatūrs piemineklis būtu sauss notikumu atreferējums.

Toties Trocki - dzelžainu ateistu, globāla mēroga personību, piemeklē līdzīgs liktenis. Viņš nemeklēja palīdzību pie augstākiem spēkiem, ticēja cilvēka tēraudcietās gribas triumfam, savu ideju, mēķu un metožu pareizumam. Tās nebija tukšas frāzes: „Laupi, salaupīto!”, bet pamatoti, cēloņsakarībās un cēlās idejās bāzēti koncepti. Ne velti arī 20.gadsimta otrajā pusē tieši viņa, nevis Staļina vai Ļeņina idejas turpināja virmot Rietumeiropas kreiso margināļu lozungos. Taču arī šāda mēroga personībām nepiemīt nekas pārdabisks. Elementāra godkāre, vēlme būt neaizmirstam, vēlme saglabāt karognesēja posteni aizmigloja skatu. "Потерял бдительность.", teiktu padomju spiegs.

Kas vienam ir spiegs, izlūks, tas otram ir nodevējs. Nacionālie partizāni saskārās ar „izlūkiem” klīniskos apmēros, bet par pārsteigumu pēctečiem savu cīņu (retos gadījumos) turpināja līdz pat 1950 – to gadu beigām. Kāpēc tik ilgas cīņas laikā iegūtās pieredzes bija par maz, lai izvairītos no banālu nodevēju izliktām cilpām? Sapnis, kura aizmetņus mēs redzam jau 1905. – 06. gadu liesmojošajās muižās. Sapnis, kura kultivētās idejas par brīvo Latviju dzīvo vēl šodien, kā idealizētās brīvvalsts, Ulmaņa režīma tēli. Sapnis, bez kura tolaik noteiktas pārliecības cilvēkiem dzīve nelikās iespējama. Diemžēl sapnis, visbiežāk, nav saistīts ar objektīvo realitāti. Tāpēc sekas ir likumsakarīgas – cinisks režīms, pašsaglabāšanās inkstinkta vadīta kolaborācija – jebkas, kas ir zemiskāks par sava kaktiņa, savas zemītes mīlestību ir stiprāks, jo tam nav ētisku kritēriju, nav ideālu, tikai mēķis.

Laikam tāpēc nav vērts pārdzīvot sadzīviska līmeņa vilšanos, kad, piemēram, santehniķis tev mājās „saremontē” klozetu ar izolācijas lentu un acīs skatoties dievojas, ka tā viņš darītu arī savās mājās. Ir jārīkojas jāmeklē savas pašizpausmes, pašrealizācijas ceļi, kur vilšanās ir tā vērta. Kur nodoti ideāli, uzticēšanās, cerības ir dzīvības un nāves jautājums.

Ir jāpeld plašākos ūdeņos.

Krišjānis Salmiņš 2019.gada marts